Dīvainā karaļvalsts полностью

JURIS RUBENIS MĀRIS SUBAČS

DĪVAINĀ KARAĻVALSTS

STĀSTS PAR KĀDA BRUŅINIEKA DZĪVI

Mākslinieks Māris Subačs

Reiz bija kāda pilsēta, kas dzīvoja vienmuļu dzīvi, un tajā nekas svarīgs nenotika. Taču kādu dienu pilsētā negaidīti ieradās dīvains galms: Ka­ralis ar trim Princesēm, Pūķis, Labā Feja un dau­dzi citi. Galms patiesībā nebija plānojis iegriezties šajā pilsētā, bet bija izveidojusies ārkārtēja situā­cija, un galms centās saglābt to, kas vēl glāb­jams.

Pilsētā pēkšņi sāka risināties dīvaini notikumi, tomēr pilsētniekus savādā galma dzīve īpaši ne­interesēja, viņi bija pārāk aizņemti ar naudas pelnīšanu. Tikai kāds puisis nemācēja pelnīt nau­du, varbūt tāpēc pie viņa ieradās vēstneši - divi putni - un paziņoja, ka Karalis grib viņu iecelt par galma Bruņinieku.

"Galmam ir vajadzīga tava palīdzība" putni sacīja.

"Es nezinu, vai esmu spējīgs kādam palī­dzēt" nedroši atbildēja puisis.

"Tā tas ir," putni lietišķi konstatēja. "Tevi būtu mazliet jāpārtaisa, lai tu derētu mūsu uz­devumam. Taču mēs nevaram tevi pārveidot bez tavas piekrišanas."

Puisis īsti nesaprata, ko tas nozīmē, bet pie­krita.

"Nu uz kādu laiku tava pilsēta pārvērtīsies par dīvaino karaļvalsti un tu dzīvosi pasakā," putni sacīja un aizlidoja.

Pagāja zināms laiks, iekams Bruņinieks iemācī­jās golmo valodu, viņa dzīvē risinājās galvu reibi­noši notikumi, tie bija tik svarīgi, ka viņš tos centās pierakstīt uz mazām lapiņām, lai neaizmirstu.

Kādu dienu, tikpat negaidīti kā ieradies, galms pilsētu atstāja un Bruņinieks tam devās līdzi. Bruņinieka pierakstus atrada viņa labākais draugs, kuru golmo valodā mēdza saukt par Labo Burvi. Bruņinieks savam draugam bija mazliet iemācījis golmo valodu, tāpēc Labais Burvis ātri saprata atstāto piezīmju svarīgumu. Viņš nolēma tās sakārtot, mazliet literāri apstrādāt un publicēt. Tas bija ļoti sarežģīts uzdevums, brīžiem Laba­jam Burvim likās, ka tas ir pat cilvēkam nepavei­cams darbs. Piemēram, viņš zināja, ka nespēs notikumus sakārtot hronoloģiski pareizā secībā, viņš arī aptvēra, ka tiem, kas nemāk golmo valodu, daži notikumi izliksies pretrunīgi un pat nesa­protami. Taču Labais Burvis saprata, ka notikušo citādi nekā galmo valodā nemaz nav iespējams izsacīt. Apzinoties notikumu nozīmīgumu, pa­tiesumu un unikalitāti, Labajam Burvim pār mu­guru skrēja tirpas un viņš saprata, cik tas ir sva­rīgi, lai šīs piezīmes iespējami nesagrozītā veidā varētu lasīt arī citi cilvēki.

Kad Labais Burvis savu darbu bija beidzis, viņš aptvēra, ka tā nav tikai Bruņinieka biogrāfija galmo valodā, ka, grāmatu lasot, arī katrs tās lasītājs sāk dzīvot dīvainajā karaļvalstī. Un bei­dzot - golma valoda varbūt nemaz nav tik grūta.

īsi sakot, - lūk, kas no tā iznāca.

Pūķis savā nodabā šņāca uguni un dūmus un laiku pa laikam apēda kādu meiteni. Tad apvidu ieklīda Bruņinieks un ļaudis atviegloti uz­elpoja.

"Dodies cīņā pret Pūķi," viņi lūdza, "atbrīvo mūs no šī briesmoņa!"

Bruņinieks nopriecājās, ka viņam vēl ir gadī­jies kāds darbs, un devās uz Pūķa alu.

Viņš nostājās alas priekšā un sauca: "Nāc ārā, tu, ļaunums!"

Pūķis iznāca un lietišķi teica: "Paklau, saru­nāsim tā. Neplēsīsimies, kā visās pasakās jau reiz ir bijis. Uzspēlēsim šahu. Tas, kurš zaudēs, no šejienes aizvāksies."

"Labi," piekrita Bruņinieks, un spēle sākās. Abi citu pēc citas kāva figūras, kamēr katram

palika tikai karalis un dāma. Bruņinieks prātoja, ko darīt tālāk, arī Pūķis to nezināja.

Tad Bruņinieks ieteica: "Labāk darīsim tā: uzmini manu mīklu, ja tu uzminēsi, aizvākšos es, ja ne, tad tu."

"Labi," Pūķis piekrita.

"Kāpēc nevarētu būt šaha dēlītis, uz kura ir tikai baltie vai tikai melnie lauciņi?" vaicāja Bru­ņinieks.

Pūķis domāja, domāja, bet nevarēja pateikt.

"Labi," viņš norūca un devās projām.

Ļaudis nopriecājās, ka Pūķa vairs nav, un par Bruņinieku vairs neinteresējās. Viņi negribēja nedz spēlēt šahu, nedz minēt mīklas. Bruņinieks noskuma un devās meklēt savu Pūķi.

"Nu, kāpēc šaha dēlītis ir raibs?" nepacietīgi vaicāja Pūķis, kad viņi atkal bija satikušies.

"Tāpēc, lai varētu rasties pasakas," Bruņi­nieks atbildēja.

#

Reiz dzīvoja ļaunais Pūķis un Bruņinieks. Bru­ņinieks ar Pūķi nemitīgi cīnījās un atbrīvoja cil­vēkus no viņa ļaunās varas. Pēc tam cilvēki pa­rasti atviegloti uzelpoja un par daudz ko vairs neinteresējās. Tad Pūķis uzradās atkal, cilvēki atcerējās Bruņinieku, tam atkal bija jādodas meklēt Pūķi un viņu cīņa sākās no jauna.

"Kāpēc tu viņu nekad nenogalini?" cilvēki jautāja Bruņiniekam.

"Es negribu jūs padarīt nelaimīgus," Bruņi­nieks atbildēja.

"Mēs neko nesaprotam," teica cilvēki. "Pūķis mums taču nodara vienu vienīgu ļaunumu."

"Kad es esmu Pūķi aizdzinis projām, jūs uz- vedaties sliktāk nekā iepriekš," teica Bruņinieks.

"Tu esi naivs ideālists," ļaudis viņam sacīja. "Tu nekā nesaproti no dzīves. Mācies no tiem, kam ir daudz naudas."

"Starp citu, visvairāk naudas ir Pūķim," pie­zīmēja Bruņinieks.

Ļaudis apmulsa: "Nu tad jāiet pie Pūķa pra­sīt, kā viņš naudu dabū."