— Es tikai vēlētos, lai jūs kaut drusku orientētos evolūcijas un socioloģijas jautājumos, — Ernests domīgi sacīja atvadoties. — Tad jūs ietaupītu mums daudz pūļu.
Sirn veikalnieku pusdienām sekoja viens satricinošs nolikums pēc otra kā pērkona spērieni; un es, mazais cilvēks, kas biju bezrūpīgi vadijusi savas dienas klusajā universitātes pilsētā, pēkšņi biju ierauta ar saviem personiskajiem pārdzīvojumiem lielu pasaules notikumu vērpetē. Kas mani padarīja par revolucionāri — mīla uz Ernestu vai viņa skaidri attēlotā apkārtējās sabiedrības /lina —, to es nezinu, bet es kļuvu revolucionāre un nokļuvu tādā notikumu virpulī, kas man pirms trim niēne- iiern vēl būtu bijis neaptverams.
Krīze manas pašas liktenī iestājās vienlaicīgi ar liela- |arn krīzēm sabiedrībā. Vispirms mans tēvs zaudēja katedru universitātē. O nē, viņu neatlaida formāli! Viņu lūdza atteikties, tas bija viss. Tēvs par to daudz nebē- dāja. Viņš īstenībā bija apmierināts, jo viņa atlaišanai bija pamatos viņa grāmatas «Ekonomika un izglītība» publicēšana. Tas apstiprināja viņa argumentus, un viņš bija apmierināts. Jo kur viņš būtu dabūjis labāku pierādījumu apgalvojumam, ka izglītību būtībā noteic kapitālistu šķira?
Tomēr šis pierādījums palika neminēts. Neviens neuzzināja, ka tēvs bijis spiests atteikties. Viņš bija tik plaši pazīstams zinātnieks, ka vēsts par viņa aiziešanu no universitātes un šīs aiziešanas patiesajiem iemesliem būtu radījusi satraukumu visā pasaulē. Laikraksti apbēra viņu slavinājumiem un cildināja par to, ka viņš atsacījies no vienmuļā darba universitātē, lai pilnīgi nodotos zinātniskiem pētījumiem.
Sākumā tēvs smējās. Tad viņš kļuva pikts — toniski pikts. Tad sekoja viņa grāmatas izņemšana no apgrozības. Tas notika tik slepeni, ka pirmajā laikā mēs nekā nemanījām. Grāmatai iznākot, valstī sacēlās zināms satraukums. Kapitālistiskā prese pieklājīgā veidā pārmeta tēvam, nožēlojot, ka liels zinātnieks pametis savu darba lauku un pievērsies socioloģijai, no kuras viņš nekā nesaprotot un kur esot sapinies aplamībās. Tas vilkās kādu nedēļu. Tēvs smējās savā nodabā un izsacījās, ka viņa grāmata esot ķērusi kapitālismu vārīgā vietā. Tad laikraksti un kritikas žurnāli pēkšņi pārstāja apspriest grāmatu, un tā tikpat pēkšņi nozuda grāmatu tirgū. Pie grāmatu tirgotājiem nebija sadzenams neviens eksemplārs. Tēvs rakstīja izdevniecībai un saņēma atbildi, ka matrices sabojātas nelaimes gadījumā. Sekoja nesekmīga sarakstīšanās. Beidzot izdevniecība, piespiesta izsacīties bez aplinkiem, atbildēja, ka neesot iespējams izdot grāmatu no jauna, bet tā esot gatava atsacīties no visām tiesībām uz to.
— Jūs neatradīsiet grāmatai neviena izdevēja visā valstī, — Ernests viņu brīdināja. — Jūsu vietā es liktos mierā. Jūs esat tikai mazliet iepazinušies ar Dzelzs papēdi.
Bet tēvs bija īsts zinātnieks. Viņš nekad netaisīja pārsteidzīgus slēdzienus. Laboratorijas eksperiments nebija pilnīgs, ja nebija ievēroti visi atsevišķie sīkumi. Tā nu viņš pacietīgi apstaigāja visas izdevniecības. Tās neskaitāmas reizes atvainojās, bet neviena negribēja izdot grāmatu par jaunu.
Kad tēvs pārliecinājās, ka grāmata patiešām izņemta no apgrozības, viņš mēģināja darīt zināmu šo faktu laikrakstos, bet tas viņam neizdevās. Viņš domājās guvis labu izdevību kādā sociālistu mītiņā, kur bija klāt daudz reportieru. Viņš izstāstīja tur visu, kas noticis ar viņa grāmatu. Otrā dienā viņš smējās, lasīdams laikrakstus, bet drīz viņu sagrāba tādas dusmas, kas daudzkārt pārspēja viņa tonisko piktumu. Laikraksti nemaz nepieminēja grāmatu, toties pilnīgi nomelnoja autoru. Viņi ņēma atsevišķus vārdus un teikumus ārpus kopsakarības un sagrozīja viņa labi pārdomātos izteicienus, izveidojot neprātīgu, anarhistisku runu. Tas bija izdarīts veikli. Atceros, piemēram, ka tēvs bija lietojis vārdus «sociālā revolūcija». Reportieri bija vienkārši izmetuši vārdu «sociālā». «Associated Press» šo reportieru izdomu telegrāfiski izplatīja visā valstī, un visur sacēlās nikna brēka. Tēvu nosauca par nihilistu un anarhistu un kādā plaši izplatītā karikatūrā viņu attēloja soļojam ar sarkanu karogu garmatainu mežonīga izskata cilvēku priekšgalā, kuri nesa lāpas, nažus un dinamīta bumbas.
Prese nikni uzbruka viņam garos zākājumu rakstos un lika manīt, ka viņš esot garīgi slims. Ernests paskaidroja mums, ka šāda kapitālistiskās preses rīcība neesot nekas jauns. Parasti uz visām sociālistu sapulcēm sūtot reportierus ar noteiktu rīkojumu nepareizi un sagrozīti atreferēt
visu runāto, lai atbaidītu vidusšķiru no tuvošanās proletariātam. Un Ernests atkārtoti brīdināja tēvu, lai tas atsakās no cīņas un met mieru.
Savienoto Valstu sociālistiskā prese tomēr uzņēmās cīņu, un strādniecības lasītāju aprindas uzzināja par grāmatas likteni. Tomēr šī vēsts tālāk netika. Tad drīzumā kāda liela sociālistu izdevniecība «Apelācija pie prāta» vienojās ar tēvu izdot grāmatu no jauna. Tēvs bija lai- * rnīgs, Ernests turpretī satraukts.
