Tanī mirklī, kad iznācu no veikala, kāds cilvēks iznira no tuvējās tirgotavas ielas stūrī. Kaut kas dīvaini pazīstams viņā lika man atskatīties. Tomēr vīrietis bija jau apgriezies un steidzās projām. Kaut kas viņa plecu līnijā, sudraboto matu svītra starp apkakli un platmali modi- naja neskaidras atmiņas. Es negāju vis ielai pāri, bet metos šim cilvēkam pakaļ. Paātrināju soļus, mēģinādama atbrīvoties no uzmācīgajām domām. Tas taču nebija iespējams! Tas nevarēja būt viņš — šinīs nesamērīgi garajās, noplukušajās biksēs ar apspurušiem galiem.
Es apstājos, pasmējos par sevi un gribēju jau izbeigt • is medības. Bet šie sasodīti pazīstamie pleci un sudrabotie mati! Steidzos atkal viņam pakaļ. Kad viņu panācu, es izaicinoši ieskatījos viņam sejā, apsviedos — un stāvēju ar bīskapu vaigu vaigā.
Viņš tikpat pēkšņi apstājās un smagi atvilka elpu. Prāvs papīra maisiņš, kas bija labajā rokā, izkrita uz Ietves. Tas pārplīsa, un kartupeļi pajuka uz visām pusēm slarp mūsu kājām. Bīskaps pārsteigts un sērīgs pavērās manī; tad viņš it kā saplaka, viņa pleci nošļuka — un viņš dziļi nopūtās.
Es sniedzu roku. Viņš paspieda to, bet viņa roka bija valga. Viņš apmulsis nokāsējās, un es ieraudzīju sviedrus izspiežamies uz viņa pieres. Acīmredzot viņš bija stipri nobijies.
— Kartupeļi, — viņš vārgi nomurmināja. — Tie ir tik
dārgi.
Mēs salasījām tos un salikām atpakaļ saplīsušajā maisiņā, ko tagad viņš rūpīgi turēja padusē. Es mēģināju i/.sacīt savu prieku par šo satikšanos un uzaicināju viņu tūliņ apmeklēt mūs.
— Tēvs tā priecāsies, jūs redzot. Mēs dzīvojam pāris soļu atstatu.
— Es nevaru, — viņš atbildēja. — Man jāiet. Dzīvojiet sveiki!
Viņš aizdomīgi palūkojās visapkārt, it kā baidīdamies, ka viņu pazīs, un grasījās iet tālāk.
— Pasakiet, kur jūs dzīvojat, un es jūs kādreiz apmeklēšu, — viņš sacīja, kad redzēja, ka soļoju viņam blakus un nedomāju atkāpties, ja jau esmu viņu atradusi.
— Nē, — es noteikti atbildēju. — Jums jānāk tūliņ līdzi!
Viņš pameta skatienu uz kartupeļiem un pārējiem mazajiem sainīšiem, ko nesa otrā padusē.
— Es tiešām nevaru, — viņš sacīja. — Piedodiet manu nepieklājību! Bet, ja jūs zinātu …
Likās, viņš tūliņ sabruks, bet tad atkal saņēmās. — Jā, šīs ēdamlietas, — viņš turpināja. — Tas ir bēdīgs gadījums. Tas ir šausmīgi. Viņa ir veca sieva. Man jāaiznes viss tūliņ. Viņai liela vajadzība pēc tā. Man jāiet tūliņ, jūs taču saprotat. Es atnākšu atkal, es to apsolu.
— Es jūs .pavadīšu, — es piedāvājos. — Vai tas tālu?
Viņš atkal nopūtās un padevās.
— Aiz divām mājām, — viņš atteica. — Pasteigsimies!
Bīskapa vadībā es nu iepazinos ar savu apkārtni. Nebiju gan sapņojusi, ka te valda tik drausmīgs posts, jo nebiju nekad nodarbojusies ar labdarību. Pārliecinājos, ka Ernestam taisnība, kad viņš ņirgājās par labdarību kā par karstu komprešu likšanu uz augoņa. Izgrieziet augoni, skanēja viņa pamācība. Dodiet strādniekam, ko viņš nopelnījis, piešķiriet pensijas tāpat kā kareivjiem tiem, kas godam nosirmojuši savā darbā, tad žēlsirdības dāvanas nebūs vajadzīgas, šinī pārliecībā es strādāju kopā ar viņu revolūcijas labā un nešķiedu spēkus, lai mīkstinātu sociālo ļaunumu, ko netaisnā sistēma radīja aizvien no jauna.
Es iegāju līdzi bīskapam kāda daudzdzīvokļu īres nama desmit, divpadsmit kvadrātmetru lielā istabiņā. Tur mēs sastapām mazu vecu vācieti — sešdesmit četrus gadus vecu, kā bīskaps sacīja. Viņa bija pārsteigta, mani ieraugot. bet laipni pamāja sveicienu un šuva vien tālāk vīriešu bikses, turēdama tās uz ceļiem. Līdzās uz grīdas bija vesela kaudze bikšu. Bīskaps, redzēdams, ka istabā nav ne ogļu, ne malkas, aizgāja nopirkt kādu drusku.
Es paņēmu pāri bikšu un apskatīju darbu.
— Seši centi, kundze, — sieviete sacīja, šūpodama galvu līdzi adatas dūrieniem. Viņa šuva lēni, bet nepārtraukti. Likās, viņa personificēja šūšanu.
— Par tādu darbu? — es brīnījos. — Vai vairāk par to nemaksā? Cik laika tam vajadzīgs?
— Nē, vairāk ne. Seši centi par gatavām biksēm. Katram pārim divas stundas. Bet šefs to nezina, — viņa aši piemetināja, baidīdamās sagādāt tam nepatikšanas. — Es esmu Joti gausa. Man reimatisms pirkstos. Meitenes šuj ātrāk. Viņas sasteidz uz pusi ātrākā laikā. Šefs ir laipns. Viņš ļauj man ņemt darbu mājās, jo es esmu veca un no mašīnas rūkoņas man sāp galva. Ja viņš nebūtu tik laipns, es nomirtu badā.
Jā, tās, kas strādā veikalā, saņem astoņus centus. Bet ko lai dara? Tagad jau pat jauniem nepietiek darba. Vecajiem nav nekādu izredžu. Bieži es saņemu tikai vienu pāri. Dažreiz, kā šodien, man jāsašuj līdz vakaram astoņi pāri.
Es vaicāju, cik stundas viņa strādā, un viņa atbildēja, ka tas atkarīgs no sezonas.
— Vasaru, kad liels pieprasījums, es strādāju no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā. Ziemu ir stipri auksts. Tad paiet ilgs laiks, kamēr pirksti ielokās. Tāpēc man jāstrādā ilgāk — bieži līdz pusnaktij.
