— Es pārdevu savu māju, pareizāk sakot, savas mājas, — viņš stāstīja, — un savu mantu. Es zināju, ka man tas jādara slepenībā, jo citādi man visu atņemtu — un tas būtu briesmīgi. Toreiz es bieži pārdomāju, cik milzīgi daudz kartupeļu, maizes vai gaļas, ogļu vai malkas var nopirkt par divsimt vai trīssimttūkstoš dolāriem. — Viņš pavērsās pret Ernestu. — Jums bija taisnība, jaunekli. Par darbu maksā neticami maz. Es nekad mūžā neesmu strādājis, vienīgi apelējis no estētikas viedokļa pie farizejiem, — es domāju, ka sludinu dieva vēsti, un tomēr man piederēja.pusmiljona dolāru. Es nekad nebiju zinājis, ko nozīmē pusmiljona dolāru, iekāms neizrēķināju, cik kartupeļu, maizes, sviesta un gaļas par to var nopirkt. Un tad es vēl kaut l Mēs mudinājām viņu atsākt savu stāstu. — Nauda? To es noguldīju dažādās bankās uz dažādiem vārdiem. To man nevar atņemt, jo to neuzies. Un nauda taču ir kaut kas labs. Par to var nopirkt tik daudz pārtikas. Es nekad nebiju zinājis, kur nauda der. — Es vēlētos, kaut mums būtu drusku naudas mūsu propagandai, — Ernests domīgi noteica. — Tad tā atnestu milzīgi daudz laba. — Vai jūs tā domājat? — bīskaps vaicāja. — Es daudz neuzticos politikai. Patiesībā es baidos, ka nekā nesaprotu politikā. Ernests bija ļoti smalkjūtīgs šādos jautājumos. Viņš neatkārtoja savu mājienu, kaut labi zināja, kādās grūtībās nonākusi sociālistu partija aiz naudas trūkuma. - Es pārnakšņoju lētās viesnīcās, — bīskaps turpināja. — Man tomēr bail, un es ilgi nepalieku vienā vietā. Bez tam esmu noīrējis divas istabas strādnieku kazarmās dažādos pilsētas iecirkņos. Tā ir liela ekstravagance, es zinu, bet tas ir nepieciešams. Es to izpērku, pats gatavodams ēdienu, kaut dažkārt ēdu lētos restorānos. Un es esmu nācis pie kāda atklājuma. Tamales Un tā es beidzot esmu atradis savu darbu šinī pasaulē, pateicoties jums, jaunekli. Tas ir dieva sūtīts darbs. — Viņš pavērās manī un pameta ar acīm. — Jūs pieķērāt mani pie tā kunga avju ganīšanas. Jūs, protams, glabāsiet manu noslēpumu. Viņš runāja šķietami bezrūpīgi, tomēr aiz viņa vārdiem bija manāmas bailes. Viņš apsolījās mūs atkal apmeklēt, bet pēc nedēļas mēs lasījām laikrakstos, ka bīskaps Morhauzs esot ievietots Napas vājprātīgo patversmē un uz viņa izveseļošanos diemžēl esot maz cerību. Mēs veltīgi pūlējāmies piekļūt pie viņa. Tikpat veltīgas bija arī mūsu pūles panākt, lai viņu vēlreiz izmeklētu. Saņēmām vienīgi to pašu atbildi, ka uz viņa izveseļošanos vājas cerības. — Kristus sacīja bagātajam jauneklim, ka tarn jāpārdod visa sava manta, — Ernests rūgti noteica. — Bīskaps ir sekojis Kristus norādījumam un ieslodzīts vājprātīgo namā. Nav vairs. Kristus laiki. Bagātu vīru, kas atdod visu savu mantu nabagiem, tagad uzskata par prātā jukušu. Tur nav ko strīdēties. Sabiedrība savu vārdu ir teikusi.
