Un karš noteikti būtu piepildījis oligarhijas gaidas, ja nebūtu bijuši sociālisti. Mūsu četrās šaurajās istabiņās Pelstrītā notika slepena rietumu sociālistu līderu sanāksme. Te vispirms apsvēra viedokli, kāds sociālistiem šobrīd jāieņem. Tā gan nebija pirmā reize, kad mēs stājāmies karam ceļā,
Vācu sociālisti bija gatavi sadarboties ar mums. Viņu bija vairāk nekā pieci miljoni, starp tiem daudzi aktīvā armijā, un piedevām viņiem bija labas attieksmes ar arodbiedrībām. Abās valstīs sociālisti drosmīgi uzstājās pret karu un piedraudēja ar ģenerālstreiku, turklāt aktīvi gatavodamies tam. Bez tam visās valstīs revolucionārās partijas atklāti paziņoja: lai nosargātu sociālistisko principu par miera saglabāšanu visā pasaulē, tās izmantos visus līdzekļus, pat dumpi un revolūciju pašu zemē.
Ģenerālstreiks bija vienīgā lielā uzvara, ko guva amerikāņu sociālisti. Ceturtajā decembrī atsauca no Berlīnes amerikāņu sūtni. Naktī vācu flote uzbruka Honolulu ostai, nogremdējot trīs amerikāņu kreiserus, kā arī muitas kuteri, un bombardēja pilsētu. Nākamā dienā Vācija un Savienotās Valstis pieteica viena otrai karu, un pēc stundas abu valstu sociālisti uzaicināja sākt ģenerālstreiku.
Tā bija pirmā vācu ķeizara sadursme ar to pavalstnieku daļu, uz kuriem balstījās valsts. Bez tiem valsts nespētu pastāvēt. Jauns moments šinī situācijā bija tas, ka dumpinieki palika pasīvi. Viņi necīnījās. Viņi nedarīja nekā.
Pii taisni ar to viņi saistīja ķeizaram rokas. Kā viņš gan ilgojās pēc izdevības uzrīdīt savus kara suņus dumpīgajam proletariātam! Tomēr šis prieks bija viņam liegts. Viņš nevarēja palaist kara suņus no ķēdes. Viņš nevarēja pe mobilizēt armiju karam, .ne sodīt nepaklausīgos elementus. Viņa valstī nekustējās neviens rats. Neviens vilciens negāja, neviena telegramma netraucās pa vadiem, jo telegrāfisti un dzelzceļnieki bija pārtraukuši darbu kopā ar pārējiem iedzīvotājiem.
I Savienotajās Valstīs norisinājās tas pats, kas Vācijā. Organizētie strādnieki beidzot bija kaut ko iemācījušies. Paši savā darba laukā sakauti, viņi bija pametuši to un pārnākuši sociālistu politiskajā kaujaslaukā, jo ģenerāl- streiks bija politiska cīņa. Bez tam viņi bija cietuši tādu sakāvi ekonomiskajā cīņā, ka viņiem tagad bija viss vienalga. Viņi metās ģenerālstreikā aiz izmisuma. Miljoniem strādnieku nosvieda savus darba rīkus un pameta darba vietas. Te sevišķi izcēlās pie mašīnām nodarbinātie strādnieki. Viņi alka' pēc atmaksas, un, kaut viņu organizācijas ārēji'bija satriektas, viņi tomēr stājās cīņā kopā ar saviem sabiedrotajiem — metālistiem.
Pat melnstrādnieki un neorganizētie strādnieki pārtrauca darbu. Visus bija sagrābis streika drudzis, un neviens nespēja strādāt. Sevišķi sievietes bija cītīgākās streika propagandētājas. Viņas uzstājās pret karu. Viņas negribēja pieļaut, ka viņu vīri krīt karā. Pati ģenerālstreikā ideja arī iedarbojās uz cilvēku noskaņojumu — tā pamodināja humora izjūtu. Ģenerālstreikā ideja pārņēma visu prātus. Pat bērni skolās streikoja, un tiem skolotājiem, kas ieradās, bija jāiet mājās, jo skolas bija tukšas. Ģenerālstreiks izvērtās par plašiem nacionāliem svētkiem. Strādnieku solidaritātes ideja, kas tik atklāti izpaudās, nodarbināja visu ļaužu fantāziju. Un, beidzot, šī milzu akcija nemaz nebija bīstama, jo, ja vainīgi visi, tad nevienu nevar sodīt.
Savienotās Valstis bija kā paralizētas. Neviens nezināja, kas notiek. Nebija ne laikrakstu, ne vēstuļu, ne telegrammu. Katra ļaužu kopa jutās tik nošķirta, it kā starp to un pārējo pasauli plestos desmitiem tūkstošiem jūdžu liels mūžamežs. Pasaule vairs neeksistēja. Sāds stāvoklis turpinājās veselu nedēļu.
Sanfrancisko mēs nezinājām nekā, kas norisinās otrpus jomas — Oklendā vai Berklijā. Ikviens jutās sabiedēts un nomākts. Šķita, it kā mirusi kāda liela kosmiska būtne. Valsts pulsa sitieni bija apklusuši. Tauta bija gluži kā mirusi, ielās nedzirdēja ratus rībam, fabriku svilpes spiedzam, elektriskos ielu dzelzceļus dūcam un grandam, laikrakstu iznēsātājus klaigājam — nekā, tikai šad tad bija redzami daži cilvēki, kas paslīdēja garām kā bikli rēgi, klusuma nomākti un it kā nereāli.
Šinī klusuma nedēļā oliģarhija saņēma savu mācību. Viņa to labi apguva. Ģenerālstreiks bija tai brīdinājums. Tas nekad vairs nedrīkst notikt. Par to oliģarhija nolēma parūpēties.
Nedēļas beigās telegrāfisti atgriezās savos posteņos ir Vācijā, ir Savienotajās Valstīs, kā bija nolemts. Abu valstu sociālistu līderi ar viņu starpniecību paziņoja savu ultimātu valdībām. Ja karš tiks uzsākts, ģenerālstreiks turpināsies. Uz vienošanos nebija ilgi jāgaida. Karu neuzsāka, un abu valstu iedzīvotāji atgriezās savā darbā.
