[68] minēsim pāris piemēru, kādus lēmumus tiesas pieņem pret strādniekiem. Visiem zināms par bērnu nodarbināšanu ogļraktuvēs. Krist, ēras 1905. gadā Pensilvānijas strādniekiem laimējās panākt likuma izdošanu, ka pirms pieņemšanas darbā bērna vecums un izglītība jāapliecina ne tikai ar vecāku zvērestu, bet arī ar oficiālu izziņu. Lucernas apgabala tiesa pasludināja, ka šis likums esot antikonstitu- cionāls un pretrunā ar 14. paragrāfu, jo radot nevienādu pieeju vienas šķiras indivīdiem, proti, bērniem, kas jaunāki par četrpadsmit Radiem, vai bērniem, kas vecāki par četrpadsmit gadiem. Stata tiesa apstiprināja šo lēmumu. Ņujorkas tiesas speciāla sesija krist, ēras 1905. gadā pasludināja par antikonstitucionālu likumu, ka sievietēm tin nepilngadīgiem jābeidz vakaros darbs fabrikās līdz pīkst, devi- i.iiem, jo tas vēršoties pFet vienu šķiru. Tolaik pārmērīgi nostrādināja ceptuvju strādniekus. Ņujorkas štata likumdošanas iestādes nolēma ierobežot darbu ceptuvēs uz desmit stundām dienā. Krist, ēras 1906. g. Savienoto Valstu augstākā tiesa pasludināja šo lēmumu par antikonstitucionālu ar šādiem vārdiem: «Nav nekāda pamata ierobežot per- sonu brivibu un brīva līguma tiesības, nosakot ceptuvju strādnieku darba stundas.»
[70] sis everharda sociālais pareģojums ir ievērības cienīgs. Pagātnes notikumu gaismā viņš skaidri saskatīja privileģēto arodbiedrību nodevību, strādnieku kastu rašanos un lēno sairšanu, tāpat kā strādnieku kastu un bojā ejošās oligarhijas cīņu par to, kura rokās būs lielais pārvaldes aparāts.
[71] mēs varam tikai apbrīnot everharda gaišredzību. Iekāms vēl oligarhu galvās radās domas par tādām brīnumpilsētām kā Ardisa un Asgarda, Everhards jau garā redzēja šīs pilsētas un to dibināšanas neatvairāmo nepieciešamību.
[72] kopš šī pareģojuma dienas pagājuši trīs Dzelzs papēža kundzības gadsimti un četri cilvēces Brālības gadsimti, un šodien mēs izmantojam satiksmes ceļus un dzīvojam pilsētās, ko radījusi oliģarhija. Tiesa, taisni tagad mēs ceļam vēl varenākas brīnumpilsētas, bet oligarhijas celtās joprojām pastāv, un es rakstu šīs rindas Ardisā, brīnišķīgākajā no visām pilsētām.
[73] sinī savienībā ar oligarhiju iestājās visas dzelzceļnieku arodbiedrības, un tas ir zīmīgi, ka peļņas nolaupīšanas politiku krist, ēras XIX gs. pirmo reizi praksē realizēja «Lokomotīvju vadītāju brālība». P. M. Arturs jau 20 gadus bija tās galvenais vadītājs. Pēc Pensil- vānijas dzelzceļu streika 1877. g. viņš ierosināja dzelzceļa sabiedrībai tādus noteikumus, kas radīja viņa organizācijai īpaši labvēlīgus apstākļus salīdzinājumā ar pārējām arodbiedrībām. Sis plāns bija tikpat panākumiem bagāts, cik savtīgs, un vārdu «arturizācija» sāka lietot, apzīmējot arodbiedrību piedalīšanos peļņas sadalīšanā. Šis vārds sagādājis daudz grūtību etimologiem, bet nu tā izcelšanās, domāju, ir skaidra.
[74] alberts pokoks, kāds cits pazīstams tālaika streiklauzis, kas līdz savam pēdējam brīdim prata noturēt ogļračus paklausībā. Viņam sekoja viņa dels Luijs Pokoks, un šī ievērības cienīgā «vergu saval- ditāju» cilts piecas paaudzes no vietas valdīja pār ogļraktuvēm. Ciltstēvs, tā saucamais Pokoks I, aprakstīts šādi: «Garens, šaurs galvaskauss, kails galvvidus, ko gar malām ietver iesirmi brūni mati; i/.spiesti vaigu kauli, bāla seja; nespodras, pelēkas acis, metāliska balss un gausas kustības'.» Viņš bija vienkāršu vecāku bērns un sāka ■>avas darba gaitas kā viesmīlis. Tad viņš kļuva privātdetektīvs ielu dzelzceļu uzņēmumā un pakāpeniski izveidojās par profesionālu streiklauzi. Pokoks V, pēdējais savā dinastijā, tika sūkņu mājiņā uzspridzināts kādā nenozīmīgā ogļraču dumpī indiāņu teritorijā. Tas notika krist, ēras 2073. gadā.
[75] Šīs kaujas grupas mazliet līdzinājās Krievijas revolucionāru kaujas organizācijām, un šīs grupas noturējās trīs gadsimtus, par spīti Dzelzs papēža nepārtrauktiem spaidiem. Šīs grupas, kas sastāvēja no cildenu mērķu apgarotiem vīriešiem un sievietēm, kuri nebijās nāves, stipri ietekmēja valdošo šķiru un ierobežoja tās neapvaldīto patvaļu. Tomēr viņu darbs neierobežojās ar neredzamu cīņu pret oligarhijas slepenajiem aģentiem. Pat oligarhi bija spiesti ievērot grupu norādījumus, jo pretējā gadījumā viņus bieži vien sodīja ar nāvi, tāpat rīkojās ar oligarhijai pakļautajiem — armijas virsniekiem un strādnieku kastu līderiem.
