Šie organizētie atriebēji stingri ievēroja taisnības principus, bet visievērojamākās bija viņu objektīvās tiesu procedūras. Pārsteidzīgu spriedumu nebija. Sagūstītajiem bija garantēta objektīva izmeklēšana un visas iespējas aizstāvēties. Aiz nepieciešamības daudzus cilvēkus notiesāja aizmuguriski, piem., ģenerāli Lemptonu krist, ēras 2138. gadā. Viņš varbūt bija visasinskārākais un nežēlīgākais algotnis, kāds jebkad kalpojis Dzelzs papēdim. Kaujas grupas to trīs reizes brīdināja izbeigt zvērīgo izturēšanos pret proletariātu. Pēc tam viņam, paziņoja, ka viņš ir tiesāts, atzīts par vainīgu un viņam piespriests nāves sods. Pēc sprieduma viņš nodrošinājās ar neskaitāmiem aizsardzības līdzekļiem. Pagāja gadi, bet kaujas grupas nespēja izpildīt savu spriedumu. Daudzi biedri, vīrieši un sievietes, izdarīja nesekmīgus atentātus — oliģarhija viņus nežēlīgi nomocīja. Sakarā ar ģenerāļa Lemptona tiesāšanu atjaunoja krustā sišanu kā legālu sodīšanas paņēmienu. Beidzot notiesātais satika savu sodītāju septiņi padsmitgadīgas meitenes Madlēnas Provansas personā. Lai realizētu savu plānu, viņa bija nostrādājusi divus gadus ģenerāļa pilī par šuvēju. Viņa nomira viennīcā pēc ilgām, drausmīgām mocībām, bet tagad viņas bronzas tēls stāv Brālības panteonā Serlas brīnumpil- sētā.
Mēs, kas pēc pašu pieredzes nepazīstam nekādu asinsizliešanu, nedrīkstam pārāk bargi -nosodīt kaujas grupu varoņus. Viņi ziedoja dzīvību cilvēces labā, neviens upuris nebija viņiem par lielu, un vienīgi asiņainā gadsimta bargā nepieciešamība spieda viņus uz asinsdarbiem. Kaujas grupas bija vienīgais dzelonis, ko Dzelzs papēdis nespēja izraut. So dīvaino armiju radīja Everhards, tās panākumi un trīs gadsimtus ilgā, sekmīgā pastāvēšana apliecina viņa organizatora spējas un tos stipros pamatus, kurus viņš licis un uz kuriem nākamās paaudzes veidoja savu celtni. Kaujas grupu noorganizēšanu zināmā mērā var uzskatīt par viņa lielāko nopelnu, kaut gan ņemams vērā arī viņa atstātais lielais ekonomiskais un socioloģiskais mantojums un viņa darbs revolūcijas vadīšanā.
[75] Tādi paši apstākļi bija XIX gs. angļu kundzības laikā Indijā. Miljoniem iedzimto mira aiz bada, kamēr viņu kungi nolaupīja viņu darba augļus un nodevās vislielākajām pārmērībām. Mūsu apgaismotajā gadsimtā mums jāsarkst par daudziem mūsu priekšgājēju darbiem. Mūsu vienīgais mierinājums ir filozofiska rakstura. Mums jāpieņem, ka sociālajā evolūcijā kapitālistiskā stadija bija tikpat nepieciešama kā agrīnais pērtiķu laikmets cilvēka evolūcijā. Cilvēkam, paceļoties no zemās organiskās dzīves dūņām un dubļiem, bija jāpārdzīvo šīs stadijas. Protams, ka viņam pielipa daudz dūņu un dubļu un tos nebija tik viegli nokratīt.
[76] Šī smieklīgā aina ilustrē valdošās šķiras bezsirdību. Kamēr tauta cieta badu, kalpones gādāja par klēpja sunīšiem. Evai Everhardei šī maskarāde nebija joks. Cilvēka dzīvība un revolūcijas liktenis bija likts uz spēles, tāpēc šis attēlojums uzskatāms par patiesu. Tas ir lielisks komentārs tālaika tikumiem.
[77] par spīti nepārtrauktai un gandrīz neiedomājamai riskēšanai, Anna Roilstona sasniedza karalisku vecumu — 91 gadu. Kā Pokoki spītēja kaujas grupām, tā viņa spītēja Dzelzs papēža bendēm. Viņa nodzīvoja apbrīnojamu un panākumiem bagātu mūžu pastāvīgās briesmās un cīņā. Kaujas grupas viņu pazina kā «Sarkano jaunavu», un viņa bija viena no slavenākajām revolucionārēm. Sešdesmit deviņu gadu vecumā viņa nošāva «Asiņaino» Halklifu tā bruņoto pavadoņu vidu un laimīgi izbēga. Viņa mira kādā slepenā revolucionāru uzturēšanās vietā Ozarkas kalnos.
[78] s. s. p. — sociālistiskā strādnieku partija. s. p. — strādnieku partija. Red.
[79] lai cik esam pētījuši tālaika materiālus, kādi vispār palikuši, tomēr neesam nekā atraduši par šeit aprakstīto Bīdenbahu. Bīdenbahs minēts vienīgi Evas Everhardas manuskriptā.
[80] pārvēršanās tolaik izveidojās par īstu mākslu. Revolucionāriem ; bija šādas tēlošanas studijas visās viņu slēpšanās vietās. Viņi nici- j nāja tādus palīglīdzekļus kā parūkas un bārdas, krāsotas uzacis un ' citus aktieru paņēmienus. Revolucionāri spēlēja dzīvības un nāves ■ spēli, un palīglīdzekļi vien noderētu tikai iekrišanai. Vajadzēja, lai j pārvēršanās būtu dziļa, iekšēja, kļūtu par otru dabu, par paša būtnes j sastāvdaļu. Stāsta, ka Sarkanā jaunava bijusi visveiklākā šinī mākslā, j kas arī izskaidro viņas ilgo, panākumiem bagāto mūžu.
[81] cilvēku nozušana bija tālaika briesmas. par to liecina dziesmas | un stāsti. Tā bija neatvairāma blakus parādība pagrīdes cīņai, kas ļ ilga gandrīz trīs gadsimtus. Šī parādība bija tikpat bieža oliģarhija un strādnieku kastās kā revolucionāru rindās. Vīrieši, sievietes, pat j bērni nozuda bez brīdinājuma, bez pēdām, un neviens tos vairs ne- \ redzeja. Viņu dzīves gals palika mūžīgā tumsā tīts.
