Vecais zalifa Satamakss uzstādīja platformu un silti apsveica Mēriju. Viņa atbildēja ar visiem mulefa pieklājības vārdiem, ko spēja atcerēties. Tiklīdz apsveikumi beidzās, Mērija sāka runāt.
Ieturēdama pauzes un lietodama daudzas aplinkus frāzes, viņa teica:
-Mani labie draugi, es biju uzkāpusi augstu jūsu koku lapotnē un pamatīgi aplūkoju augosās lapas, jaunos ziedus un sēklu pogaļas.
Es redzēju, ka augstu koku galotnēs plūst gaismnes strāva, viņa turpināja, un tā pārvietojas pret vēju.
Gaiss iekšzemē plūst no jūras, bet gaismne lēni pārvietojas tam pretī. Vai jūs no zemes varat to saskatīt? Jo es nevarēju.
- Nē, Satamakss atzina. To mēs vispār dzirdam pirmo reizi.
- Labi, viņa runāja tālāk, gaismnei plūstot caur lapotni, koki to filtrē, un kāda dala tiek piesaistīta ziediem. Es redzēju, kā tas notiek: ziedi ir vērsti augšup, un, gaismnei krītot lejup, tā iekļūst ziediņos un tos apputeksnē kā ziedputeksni no zvaigznēm.
Bet gaismne zemē nekrīt, tā plūst prom uz jūras pusi. Ja ziedam gadās pavērsties pret zemi, gaismne var tajā iekļūt. Tas ir iemesls, kāpēc dažas sēklu pogaļas vēl izaug. Tacu lielākā dala ziedu ir vērsti augšup, tāpēc gaismne vienkārši paiet tiem garām un ziedos neiekļūst. Ziedi noteikti tā attīstās tāpēc, ka agrāk visa gaismne plūdusi taisni uz leju. Kaut kas ir noticis gaismnei, nevis kokiem. Un šo strāvu var redzēt tikai no augšas, tāpēc arī jūs par to neko nezinājāt.
Tāpēc, ja gribat saglābt kokus un mulefa dzīvi, mums jānoskaidro, kāpēc gaismne tā dara. Es vēl nezinu, kā, bet es to mēģināšu.
Mērija redzēja, ka daudzi pastiepjas un skatās augšup uz Putekļu plūsmu. Taču no zemes to nevarēja saskatīt: viņa pati skatījās caur tālskati, bet neredzēja neko citu kā vien debesu zilgmi.
Mulefa apspriedās ilgi, cenzdamies atcerēties, vai leģendās un vēsturē kādreiz ir pieminēts gaismnes vējš, bet nekā tada nebija. Viņi tikai vienmēr bija zinājuši, ka gaismne nāk no zvaigznēm un ka tā ir bijis mūžīgi.
Beidzot mulefa jautāja, vai Mērijai ir vēl kādas idejas. Viņa atbildēja:
Man vēl jāpa vēro. Jānoskaidro, vai vējs vienmēr pūš sajā virzienā vai arī diennaktī mainās tāpat kā gaisa strāvas. Tāpēc man jāpavada vairāk laika kokos, jāguļ to galotnēs un jāvēro naktī. Man vajadzēs jūsu palīdzību, lai uzceltu kaut ko līdzīgu platformai, kur varētu droši gulēt. Mums vēl jāpavēro.
Būdami praktiskas dabas un dedzīgi vēlēdamies visu uzzināt, mulefa uzreiz piedāvājās uzbūvēt visu, kas vajadzīgs. Pazīdami trīša un bloka tehniku, viņi uzreiz ieteica vienkāršu paņēmienu, kā Mēriju pacelt lapotnē, lai viņai aiztaupītu bīstamās kāpšanas pūles.
Priecīgi, ka var kaut ko darīt, viņi uzreiz ķērās pie materiālu vākšanas, Mērijas vadībā pīdami, siedami un stiprinādami apaļkokus, virves un auklas, un komplektēdami visu, kas viņai bija vajadzīgs novērošanas platformai.
Pie olīvu birzs aprunājies ar veco pāri, tēvs Gomess pazaudēja pēdas. Vairākas dienas viņš pavadīja, meklēdams un aptaujādamies visos virzienos, bet sieviete šķita pilnīgi izgaisusi.
Viņš nekad nebūtu padevies, kaut gan neveiksme atņēma drosmi; krucifikss kaklā un šautene uz muguras divkārt apliecināja viņa absolūto apņemšanos uzdevumu izpildīt līdz galam.
Taču meklēšana viņam aizņemtu daudz ilgāku laiku, ja neatšķirtos laika apstākļi. Pasaulē, kurā atradās tēvs Gomess, bija karsts un sauss, un viņš jutās arvien vairāk izslāpis. Ieraudzījis nobirās mitru akmeni, viņš uzkāpa paskatīties, vai tur nav avota. Avota nebija, taču pogaļu koku pasaulē tikko bija gāzis lietus, tāpēc tēvs Gomess atklāja logu un saprata, kur Mērija bija aizgājusi.
ES NECIEŠU TĪRUS IZDOMĀJUMUS… PAMATĀ VIENMĒR JĀBŪT KĀDAM FAKTAM…
Lira un Vils abi pamodās kā no smaga sapņa: sajūta bija tāda, kā jūtas notiesāts cietumnieks, pamodies nāves soda izpildei paredzetajā rītā. Taielijs un Salmekija aprūpēja savas spāres, nesdami tām ārā pie lampas virs eļļas trauka noķertus naktstauriņus, no zirnekļu tikliem izņemtas mušas un ūdeni skārda šķīvītī. Ieraudzījusi Liras sejas izteiksmi un to, kā Panteleimons peles veidolā spiežas Lirai pie krūtīm, lēdija Salmekija pameta savu daramo un pienāca aprunāties. Vils tobrīd bija izgājis no būdas pastaigaties.
- Jūs vēl varat pārdomāt, — Salmekija teica.
- Nē, nevaram. Esam jau izlēmuši, Lira tūlīt atbildēja, stūrgalvīga un baiļu pilna.
- Un ja mēs neatgriežamies?
- Jums nav jānāk, Lira uzsvēra.
- Mēs negrasāmies jūs pamest.
- Un ja jūs neatgriežaties?
- Tad mēs mirsim, darīdami kaut ko nozīmīgu.
Lira cieta klusu. Iepriekš viņa nebija uz lēdiju, kā nākas, paskatījusies, taču tagad, dūmakainajā petrolejas lampas gaismā, meitene viņu ļoti skaidri redzēja stāvam uz galda tikai izstieptas rokas attālumā. Lēdijas seja bija mierīga un laipna, ne skaista un nejauka, taču tāda seja, kuru jūs priecātos ieraudzīt, būdami slimi, nelaimīgi vai
