Ceļojums bija ilgāks, nekā Lira vēlētos. Lai gan daļa viņas cieta, iedomājoties krastā pamesto Panteleimonu, otra daļa pielāgojās sāpēm un pārbaudīja savu izturību, ieinteresēta redzēt, kas notiks un kur viņi izcelsies malā.
Vils stingri turēja Liru, bet viņš arī raudzījās uz priekšu, cenzdamies kaut ko saskatīt caur drēgno, pelēko tumsu un saklausīt kaut ko citu, ne tikai airu mitros šļakstus. Un drīz tiešām kaut kas mainījās viņiem priekšā stāvēja klints vai sala. Viņi dzirdēja skaņas norobežošanos un tad ieraudzīja, ka migla kļūst tumšāka.
Laivinieks uzgūla vienam airim, pagriezdams laivu nedaudz pa kreisi.
- Kur mēs esam? ievaicājās kavaliera Taielija balss sīka, bet stingra kā vienmēr, jebšu tajā jautās skarbs satraukums, it kā arī viņš ciestu sāpes.
- Pie salas, laivinieks atbildēja. Vēl piecas minūtes, un piestāsim malā.
- Pie kādas salas? Vils jautāja, juzdams, ka arī viņa balss skan tik saspringti, ka to tik tikko varēja pazīt.
- Nāves zemes vārti atrodas uz salas, laivinieks paskaidroja. Visi te ierodas: karaļi, karalienes, slepkavas, dzejnieki un bērni; visi nāk pa šo ceļu, un neviens neatgriežas.
- Mēs atgriezīsimies, Lira nikni čukstēja.
Laivinieks neko neteica, bet viņa vecās acis bija žēluma pilnas.
Piekļūstot tuvāk, viņi redzēja pāri tumšzaļam, blīvam un drūmam ūdenim zemu nolīkušus ciprešu un īvju zarus. Zeme pacēlās krauji, un koki auga tik biezi, ka diezin vai starp tiem izsprauktos pat baltais sesks; pie šīs domas Lira klusītēm pa pusei iežagojās, pa pusei iešņukstējās, jo Pans viņai būtu demonstrējis, cik labi spēj to izdarīt, bet ne tagad, un varbūt vairs nekad.
- Vai tagad mēs esam miruši? Vils jautāja laiviniekam.
- Nav nekādas atšķirības, viņš atteica. Daži no tiem, kas te ierodas, nemaz nenotic tam, ka ir miruši.
Viņi neatlaidīgi apgalvo, ka ir dzīvi un ka notikusi kļūda, ka kādam bus par to jāsamaksā; nekādas atšķirības. Ir ari tādi, kas, būdami dzīvi, ir ilgojušies mirt nabaga dvēseles; viņi ir nonāvējušies, cerēdami uz svētlaimīgu mieru, un nu atklājuši, ka nekas nav mainījies, ja nu vienīgi uz slikto pusi, un šoreiz izejas nav jūs nevarat sevi atkal atdzīvināt. Citi ir bijuši tik kusli un slimīgi dažreiz tie ir mazi bērniņi -, ka tik tikko paspējuši piedzimt un jau ieradušies pie mirušajiem. Ar mazu, raudošu bērniņu klēpī esmu airējis šo laivu daudz, daudz reižu un nesaskatu atšķirību starp to, kas ir tur augšā un te, lejā. Ir arī vecie; bagātie ir tie sliktākie ņurd un niknojas, un lamā mani, sunī un kliedz: ko īsti es iedomājoties?! Vai viņi neesot vākuši un taupījuši visu to zeltu, ko spējuši noglabāt? Vai es tagad kādu drusku nepaņemtu un neizlaistu viņus atpakaļ krastā? Viņiem esot tiesības, viņiem esot vareni draugi, viņi pazīstot pāvestu, to karali un šo hercogu, viņi ieņemot augstu stāvokli un raudzīšot, lai es tiktu sodīts un stingri norāts… Tomēr beigās viņi saprot patiesību: vienīgais stāvoklis, kādu viņi ieņem, ir mana laiva, kas dodas uz Nāves zemi, un, kas attiecas uz karaļiem un pāvestiem ari tie atradīsies turpat, kad nāks viņu reize drīzāk, nekā viņi to gribētu. Es ļauju tiem klaigāt un plosīties man viņi neko nevar nodarīt; un beidzot tie paliek klusi.
Tāpēc, ja jūs nezināt, esat vai neesat miruši, un mazā meitene akli dievojas, ka atgriezīsies pie dzīvajiem, es neko neteikšu, jūs apstrīdēdams. Kas jūs esat, to uzzināsiet pavisam drīz.
Visu laiku viņš bija nemitīgi airējis gar krastu un nu ievilka airus laivā un pasniedzās pa labi pēc pirmā koka pāļa, kas rēgojās no ezera.
Vīrs iestūma laivu šaurā piestātnē un pieturēja, lai tā stāv mierīgi. Lira negribēja kāpt ārā: kamēr viņa bija laivas tuvumā, Panteleimons varēja par viņu patiesīgi domāt, jo tur dēmons bija meiteni beidzamo reizi redzējis, bet, kad Lira laivu pametīs, viņš vairs nezinās, kā viņu iztēloties. Tāpēc Lira vilcinājās, bet spāres pacēlās gaisā, un izkāpa Vils, bāls un tverdams sev pie krūtīm; tāpēc arī viņai nācās kāpt ārā.
- Paldies, meitene pateicās laiviniekam. Ja ieraugāt manu dēmonu, kad atgriezīsieties, pasakiet viņam, ka es viņu mīlu vairāk par visiem gan dzīvo, gan Nāves zemē, un es zvēru, ka atgriezīšos pie viņa, pat ja pirms tam neviens nav to izdarījis, es zvēru, ka paveikšu to.
- Jā, es viņam to pateikšu, — vecais laivinieks apsolīja.
Viņš atgrūdās no krasta, un lēnie airu šļaksti izgaisa
miglā.
Palidojuši mazu gabaliņu, Gallivespiāni atgriezās un kā agrāk uztupās bērniem uz pleciem viņa uz Liras, bet viņš uz Vila pleca. Priekšā nebija nekā, viena vienīga migla, kaut gan no tā, kā dūmaka satumsa, viņi apjauta, ka priekšā atrodas milzu siena.
Lira nodrebēja. Meitene jutās tā, it kā viņas āda būtu pārvērtusies mežģīnēs, un mitrais, rūgtenais gaiss varētu plūst caur ribām iekšā un ārā, svilinoši auksti pieskardamies svaigajai brūcei, kur bija bijis Panteleimons. Taču viņa domāja Rodžers noteikti bija juties tieši tāpat, krizdams no kalna un cenzdamies pieķerties viņas bezpalīdzīgajiem pirkstiem.
