- Tā jau es domāju, - viņš teica. - Vai tad jūs neredzat, ko viņi dara? Pēc mirkļa viņi tai caurumā ieliks spridzināmo pulveri.
Dzīvnieki šausmās gaidīja, neuzdrīkstēdamies atstāt patvērumu. Pēc dažām minūtēm viņi redzēja, ka vīri aizskrien uz visām pusēm. Tad atskanēja apdullinošs dārds. Baloži uzspurdza gaisā, un visi dzīvnieki, izņemot Napoleonu, nokrita uz vēdera un paslēpa sejas.
Kad viņi atkal piecēlās, vējdzirnavu vietā gaisā karājās milzīgs melnu dūmu mākulis. Viegls vējš to lēnām izkliedēja. Vējdzirnavas bija beigušas pastāvēt!
To redzot, dzīvniekiem atgriezās drosme. Bailes un izmisumu, ko viņi bija jutuši mirkli iepriekš, pārspēja sašutums par neģēlīgo, nicināmo rīcību. Atskanēja vareni saucieni pēc atriebības, un, negaidīdami tālākus rīkojumus, visi kā viens drāzās uz priekšu, tieši virsū ienaidniekam. Šoreiz viņi nesargājās no nežēlīgajām skrotīm, kas bira pār viņiem kā krusa. Kauja bija nesaudzīga un sīva. Vīri šāva vēl un vēlreiz, bet, kad dzīvnieki metās tuvcīņā, laida darbā nūjas un smagos zābakus. Viena govs, trīs aitas un divas zosis tika nogalinātas, un gandrīz katrs bija ievainots. Pat Napoleonam, kurš vadīja kaujas operācijas no aizmugures, skrots nošķēla astes galiņu. Taču arī vīri netika cauri sveikā. Trijiem galvas bija pārsituši Boksera pakavu triecieni; vienam vēderā bija iebadījis govs rags; citam Džesija un Blūbela bija gandrīz noplēsušas bikses. Un, kad tepat līdzās, neganti riedami, pēkšņi parādījās Napoleona miesassargi - deviņi suņi, kuriem viņš bija licis apmest līkumu, slēpjoties aiz dzīvžoga, - vīrus pārņēma panika. Viņi ieraudzīja, ka draud ielenkums. Frederiks uzsauca vīriem, lai taisās prom, kamēr āda vesela, un nākamajā mirklī gļēvulīgais ienaidnieks laidās bēgt, lai glābtu savu dārgo dzīvību. Dzīvnieki dzinās viņiem pakaļ līdz pat lauka galam un paguva vēl pēdējo reizi iespert vai iebadīt, kamēr vīri lauzās cauri vilkābeļu dzīvžogam.
Dzīvnieki bija uzvarējuši, taču noguruši, asiņojošām brūcēm. Viņi sāka lēnītēm klibot atpakaļ uz fermu. Ieraugot kritušos biedrus, kas gulēja, izstiepusies zālē, daži bija aizkustināti līdz asarām. Un uz īsu brīdi viņi sēru pilnā klusumā apstājās tur, kur bija pacēlušās vējdzirnavas. Jā, tās bija pagalam; no viņu darba nebija palicis pāri gandrīz nekas! Daļēji bija nopostīti pat pamati. Un, būvējot no jauna, viņi šoreiz vairs nevarētu izmantot izmētātos akmeņus kā iepriekš. Šoreiz bija pazuduši arī akmeņi. Sprādziena spēks bija aizsviedis tos simtiem jardu tālu. Šķita, ka vējdzirnavu vispār nekad nav bijis.
Kad viņi tuvojās fermai, pretī skrēja Kviecējs - palēkdamies, vicinādams asti un apmierināti starodams; cīņas laikā viņš neizskaidrojamā kārtā netika manīts. Un no fermas ēku puses dzīvnieki izdzirda svinīgu bises dārdu.
- Kāpēc tā bise šauj? - vaicāja Bokseris.
- Par godu mūsu uzvarai! - iesaucās Kviecējs.
- Kādai uzvarai? - Bokseris jautāja. Ceļgali viņam asiņoja, viņš bija pazaudējis vienu pakavu un pāršķēlis nagu, bet pakaļkājā bija ieurbies ducis skrošu.
- Kādai uzvarai, biedri? Vai tad mēs nepadzinām ienaidnieku no mūsu zemes - no Dzīvnieku fermas svētās zemes?
- Bet viņi nopostīja vējdzirnavas. Un mēs cēlām tās divus gadus!
- Nu, un tad? Mēs uzcelsim vēl vienas vējdzirnavas. Mēs uzcelsim sešas vējdzirnavas, ja vien gribēsim. Tu, biedri, nenovērtē mūsu veikuma varenību. Ienaidnieks bija okupējis šo pašu zemi, uz kuras mēs stāvam. Bet tagad - pateicoties Biedra Napoleona vadībai - mēs esam atkarojuši katru šīs zemes collu!
- Tad jau mēs esam atkarojuši to pašu, kas mums bija iepriekš, -sacīja Bokseris.
- Tā ir mūsu uzvara, - Kviecējs noteica.
Viņi iekliboja pagalmā. Skrotis Boksera kājā zem ādas sagādāja smeldzošas sāpes. Viņš redzēja nākotni - smago darbu, lai atkal uzceltu vējdzirnavas no pašiem pamatiem, - un iztēlē dūšināja sevi šim uzdevumam. Bet te Bokserim pirmo reizi ienāca prātā, ka viņš ir vienpadsmit gadu vecs un ka viņa milzu muskuļi varbūt vairs nav gluži tādi paši kā senāk.
