Stundu vēlāk šis biedrs jau iegriezās klusā sānielā un no sētas puses pieklauvēja pie vienstāva mājas loga. Viņu ielaida drūma izskata vīrietis ar brandmajora ūsām. Ne vārda nesacīdams, tas saņēma ziņojumu un rūpīgi atkal aizslēdza durvis.
Visvaldim Burtniekam naktī uznāca sirdslēkme. Pēc tam viņš ilgi nevarēja aizmigt, jo iešļircinātais kampars bija nikns miega ienaidnieks. Kaut ātrāk beigtos šis karš!
Tad viņš sāktu nopietni ārstēties. Bet pagaidām viss gāja pa vecam. Dumpīgo sirdi Visvaldis mierināja ar klasisko sakāmvārdu: «In tenebris lucet lux.» Jau senie romieši ticēja, ka tumsā aust gaisma.
Kad Burtnieks piecēlās, lai stātos pie dienas darba, viņš jutās galīgi salauzts. Taču ap pulksten vienpadsmitiem atnāca vīrietis ar kuplajām ūsām, un tumsā patiešām iezīmējās gaismas stars. Sakarnieka atnestā ziņa tūdaļ padzina nogurumu un drūmo noskaņu. Burtnieku sagrāba drudžaina dziņa darboties. Gribējās nekavējoties skriet lejā, bet konspirācija liedza to darīt. Un nebija arī nekādas vajadzības, jo nākošais apmeklētājs izrādījās pats Jānis.
— Nācu pēc padoma… — iesāka Jānis, taču aprāvās, ieraudzījis zilās ēnas zem drauga bezmiegā iekaisušajām acīm. — Atkal sirds? — viņš drīzāk apgalvoja nekā vaicāja.
— Nieki vien, — Visvaldis atmeta ar roku.
— Kāpēc izlikties, veco zēn? — un Jānis apķēra biedra plecus. — No manis tu nenoslēpsi, — drauga acis redz visu. Nu, atzīsties, atkal niķojas? — viņa balsī nebija ne vēsts no parastā skarbuma.
Daugavieša vārdi aizkustināja draugu. Pēc būtības viņi taču atradās kaujaslaukā, kur mēdz iztikt l>ez skaļiem līdzjūtības apliecinājumiem. Ja biedrs ievainots, pārsien viņu un iet tālāk… Un tomēr Jānis, uz kura pleciem gūlās raizes par tipogrāfiju, par papīra un iespiedkrāsas sagādi, par sakariem ar ziņu sniedzējiem, par nelegālās literatūras izplatīšanu, par visu šo cilvēku dzīvību, vienmēr atrada laiku, lai pateiktu kādu siltu vārdu. Bet ej nu pamēģini parūpēties par viņu pašu — tūlīt saslej spuras kā tāds ezis.
— Rau, rau, viens slimnieks apjautājas par otra veselību, — izvairoties no tiešas atbildes, pajokoja Visvaldis.
— Tu par mani? — pārsteigts pārjautāja Jānis. — Es taču esmu vesels?!
Visvaldis bija izmetis šo teikumu tāpat vien, bez noteikta nodoma, taču tagad vairs nevēlējās atkāpties:
— Un sirds? Nemēģini tik man iestāstīt, ka ar to viss kārtībā, — viņš runāja sirsnīgi un nopietni. — It kā es neredzētu… Kāpēc nepasaki Nadjai atklāti?
Jānis nosarka, atrāva roku no drauga pleca. — Nerunā muļķības! — viņš asi pārtrauca Visvaldi. Tomēr arī pašam gribējās reiz atvieglināt sirdi, un viņš pusbalsī turpināja: — Nadjai ir vīrs… Bez tam… Tu pats saproti, un … vispār — nieki vien! — viņš strupi nobeidza un, neļaudams Visvaldim izvērst šo sarunu, atkal apskāva to:
— Tu jau man braši turies!… Nekas, veco zēn, pacieties vēl kādu gadiņu… Beigsies karš, un mēs abi aizbrauksim uz siltām zemēm … Nadja man stāstīja par Kaukāzu — viņa tur atpūtusies kopā ar vīru … Vai vari iedomāties ko jaukāku — visapkārt palmas, īstas palmas, saules, cik uziet, un neviena fašista! Lūk, tur mēs abi paārstēsimies, — Jānis jautri stāstīja, tad ar klusu nopūtu piebilda, — un aizmirsīsim visas bijušās likstas …
— Ar mieru! — pasmaidīja Burtnieks. — Kopā ar tevi un Nadju! — viņš uzsvēra.
— Ja viņas vīram nekas nebūs pretī, kāpēc gan ne?
Burtnieks atkal kļuva nopietns:
— Klausies, Jāni, tu tici, ka viņš vēl dzīvs?
— Taisnību sakot, ne. Mēs taču apvaicājamies ik reizes, kad sūtām centram atskaites. Biedri tur Maskavā ir darījuši visu, lai uzmeklētu viņu… Ko darīt? «Mūsu planēta nav laimei lāgā ierīkota, prieks no nākamības jāatkaro mums.»
— Prieks?… Šonakt, piemēram, dzīve man nešķita vis rožu dārzs. Bet nupat saņēmu labu ziņu un jūtos brīnišķīgi. Se, paskaties pats — vai tas nav prieks?
Daugavietis izlasīja Kurenberga ziņojumu. Nonācis līdz pēdējām rindiņām, pēkšņi atdzīvojās:
— Brīnišķīgi! Tas taču atrisina visas mūsu grūtības. Avīžu kiosks ir daudz labāks par veikalu. Kas man var liegt pirkt divas «Tēvijas» dienā… Nē, divas būtu jau uzkrītoši, — viņš ironizēja. — To nedarītu pat visstulbākais nacionālpatriots. Tad jau labāk vienu «Tēviju» un vienu «Deutsche Zeitung im Ostland» … Sucmaņiem būs gandarījums par apzinīgo «jaunās kārtības» cēlāju, bet man -— uzsaukums!
— Tik jautru es tevi sen neesmu redzējis, — nopriecājās Burtnieks. — Bet tagad padomāsim, ko likt kioskā.
Patiešām, kuru likt? Daugavietis domās pārcilāja pagrīdnieku vārdus — nē, tie visi jau tā bija pārslogoti. Un tomēr robs, kuru situsi Zemītes apcietināšana, jāaizpilda.
