— Apmēram pēc stundas tikšu galā.
— Nu labi, tad atnākšu izlasīt korektūru un novilkt.
Daugavietis nometās četrrāpus, lai ielīstu šaurajā savienojuma ejā. Bet šai mirklī no jauna atskanēja signāla zvans. Ēriks mierīgi turpināja darbu. Jānis apsēdās uz gultas un sāka šķirstīt Gorkiju. Vajadzēja nogaidīt, kamēr apmeklētājs tur augšā aiziet.
Jau pēc dažām minūtēm Nadežda ar diviem zvaniem signalizēja, ka viss kārtībā. Daugavietis aizrāpās līdz vannas istabai un sparīgi pieklauvēja pie sienas.
Izrādījās, ka nācējs bijis vecais Donats.
— Burtnieks atsūtījis šo zīmīti, — paskaidroja Nadežda.
Jānis izlasīja un domīgi pagrozīja pirkstos zīdpapīru:
— Atkal aizvešana. Šoreiz no Liepājas. Biedri lūdz. lai iespiež viņiem īpašu uzsaukumu. Pamatota prasība. Bet kā lai mēs tiekam galā ar visu darbu? Ērika žēl.
Nadežda izbrīnījusies pacēla acis. Šādā tonī Jānis runāja reti.
— Viņš šodien pat nepretojās, kad liku priekšā pārtraukt darbu, — turpināja Jānis. — Un ko tu kā ārste par to teiksi?
Nadeždas sejā parādījās rūpju izteiksme. Viņa rezignēti paraustīja plecus:
— Tu jau zini manas domas.
— Jā, jā, pats jau labi zinu, kas Ērikam nepieciešams. Sanatorija, saule, dienvidi . . . Sūtīt Ēriku pie partizāņiem? No turienes viņš varētu aizlidot uz Maskavu … Vai tu domā, es to nedarītu, ja būtu ko likt Ērika vietā? Viņš to pats saprot tikpat labi kā tu un es, — Jānis pagrieza Nadeždai muguru un stīvi raudzījās uz Beklina «Miroņu salas» reprodukciju.
— Ak Nadja, cik reizēm grūti nest divkāršu atbildību! Atbildību par tev uzticēto uzdevumu un atbildību par cilvēkiem. — Viņš atkal pievērsās Nadeždai un atlocīja zīmīti, ko nupat, runājot ar Ēriku, bija sažņaudzis dūrē. — Nekā nevar darīt, vēl nav pienācis laiks atpūsties. Liepājniekus nedrīkst atstāt bez uzsaukumiem.
Uzdevums bija steidzams, tāpēc vajadzēja pašam sacerēt tekstu. Jānis apspriedās ar Nadeždu un stājās pie rakstīšanas.
«Liepājnieki ! Kopš hitlerieši nopostījuši daudzus mūsu pilsētas kvartālus, nošāvuši un nomocījuši vairāk par 20 000 cilvēku, mēs esam pieraduši pie tā, ka ik dienas no Liepājas ostas aizved uz badīgo fāter- landi mūsu labību, mūsu sviestu, mūsu gaļu, visu, ko atrauj mūsu mutēm.
Taču hitleriskajiem laupītājiem ar to vien nepietiek. 17. decembra naktī tumsas aizsegā ziemas ostu atstāja transports ar dzīvu kravu — 800 upuriem Vācijas darba katorgai. Nedaudzie aculiecinieki pieredzēja satricinošas ainas. Tikai izsaucot šucmaņiem palīgā esesiešu vadu, izdevās sadzīt nelaimīgos uz kuģa.
Ko tas mums rāda?
Tas rāda, ka hitleriskā Vācija atrodas savas katastrofas priekšvakarā. No Latvijas izvestajiem darba vergiem jāaizvieto tie veči un pusaudži, ar kuriem izmisušie fašisti mēģina aizlāpīt milzīgos robus Austrumu frontē.
Pagājušajā gadā vien varonīgā Sarkanā Armija pavirzījās uz priekšu no 500 kilometriem frontes centrālajā daļā līdz 1300 kilometriem dienvidos, atbrīvojot ap 1 miljonu kvadrātkilometru, tas ir, gandrīz ap divi trešdaļas okupētās padomju teritorijas. Gada laikā fašisti kaujās padomju un vācu frontē zaudējuši vairāk nekā 4 000 000 kareivju un oficieru.
Ko tas nozīmē?
Tas nozīmē, ka astoņsimt nelaimīgajiem upuriem Vācijas darba katorgai neizbēgami sekos arvien jauni un jauni. Šodien tu varbūt vēl jūties drošībā, bet jau rīt arī tevi dzīs uz Vāciju hitleriskā fašisma vergu jūgā. Tev būs jāvergo kādā munīcijas fabrikā Drēzdenē vai akmeņlauztuvēs Bonnā, kur tevi sagaida nepanesams darbs, pazemojumi, sitieni un galu galā — nāve svešumā.
Kas tev jādara?
Ja gribi saglabāt savu dzīvību, nedodies rokā fašistiskajiem neģēļiem, ej uz mežu un pievienojies partizāņiem, slēpies pie radiem vai paziņām. Jau pirms mēneša Maskavas radio paziņoja, ka nav tālu laiks, kad no vācu iebrucējiem atbrīvos Krimu, Moldāvijas, Karēļu-Somu, Lietuvas, Igaunijas republikas un arī tavu Latviju.
No tevis ir atkarīgs, vai tu sagaidīsi uzvaras stundu!»
Daugavietis vēl nebija pielicis pēdējo punktu, kad pie Burtnieka ieradās partizāņu sakarnieks ar vēstuli. Atvēris aploksni, lai paskatītos, vai tur kas steidzīgs, Burtnieks ieraudzīja, ka ziņa šifrēta. Viņš jau grasījās aiznest to Daugavietim, kad lejā atskanēja trīs spalgi autotaures signāli, ar kuriem aģentūras pastāvīgais apmeklētājs šoferis Bauers parasti pavēstīja savu ierašanos.
— Diemžēl ģenerālim Hartmutam nekā neesmu pagādājis, — paziņoja Visvaldis, sniegdams šoferim roku.
— Es atbraucu nevis tādēļ, — atteica Bauers.
— Gribēju atdot jūsu grāmatas.
— Vai tāpēc vien speciāli jātērē benzīns un laiks? Tās jūs varējāt atdot pie reizes.
— Drošs paliek drošs, — Bauers dīvaini pasmīnēja.
— Varbūt mēs šodien tiekamies pēdējo reizi. Es neesmu no tiem, kas uzskata par sportu papildināt savu bibliotēku ar svešām grāmatām.
— Tas ir jauki, — teica Burtnieks, kam Bauers ar katru sarunu likās simpātiskāks. — Bet kādēļ jūs šodien tik pesimistiski noskaņots? Vai paģiras?
— Jā, paģiras, tikai morāliskas. Bet par tām negribas runāt. Es taisos aizbraukt.
— Uz ilgu laiku?
