Ēnu pavēlnieks полностью

Grehems Pēteris Teilors

Graham Peter Taylor

Ēnu pavēlnieks

Bija klusa oktobra nakts. Klintsgalā bija novākta labība un kūļi sastatīti kopā kā savādas salmu mājas. Pār mierīgo jūru spīguļoja spožs sudraba mēness. Varēja redzēt, kā tālumā viļņus šķeļ ogļu briga "Drau­dzība". Kuģa buras izskatījās kā mazas armijas karogi pirms kara.

Pilnmēness spožums ielauzās vistumšākajos meža nostūros, kas ieskāva klinšu smailes. Pa mežu klunku­rēja mazs stāvs tumšā talārā un zābakos līdz ceļiem. Viņš nesa melnu ādas lādi un bailīgi sekoja slaidam, pašapzi­nīgam cilvēkam ar gariem, baltiem, plīvojošiem matiem.

Netālu brikšņos paslēpusies lapsa sapņoja par jaunu trusīti. Lapsu no snaudas pēkšņi iztraucēja izbijies briedis, kas kā bulta izšāvās no akmeņozolu krūma un ieskrēja dziļāk Noslēpumu meža tumsā.

Kas tas bija? mazais vīrelis izbijies vaicāja trīcošā balsī. Viņš no bailēm nometa zemē ādas lādi un pieķērās apmetnī tērptajam stāvam, kam šajā rudens naktī bija sekojis cieši aiz muguras.

-   Tas ir tur! sīkaļa iespiedzās. Es to redzu, tas ir starp kokiem!

Viņa ceļabiedrs saņēma to aiz auss.

-   Ciet klusu, Bīdl! Pasaulei nav nekādas vajadzības dzirdēt tavu balsi.

Mazais vīrelis piemiedza acis un pūlējās tumsā kaut ko saskatīt, vienlaikus cenšoties paslēpties ceļabiedra apmetnī. Drosme piemita citiem, un nakts bija domāta, lai to pavadītu krogā pie uguns, klausoties stāstus par tālām vietām, ziņas par kontrabandu un kariem citās zemēs un dzerot siltu, putojošu alu.

Šeit, Klintsgala mežā, Bīdlam priekšā pavērās cita pasaule. Pasaule, kurā viņš neiederējās. Mežā mitinā­jās ļaunie gari, raganas, biedēkļi, hobiti un tulaki. No tulakiem Bīdls baidījās visvairāk. Tie bija savādi, nere­dzami tumsas radījumi. Tie varēja pielavīties cilvēkam naktī un nosmacēt viņu, atņemt dzīvotgribu. Stāstīja, ka tie ielienot mājās pa atvērtiem logiem un negai­dīti pārklājot guļošo cilvēku kā tumša sega. Sagrābtais upuris nespēj pat pakustēties. Tulaki atņem viņam spēku un piepilda prātu ar šausminošām, nejaukām domām. Visu atlikušo dzīvi cilvēku moka briesmīgi sapņi. Tulaki atstāj savus upurus gurdenus, smagiem locekļiem, dziļi iekritušām acīm no negulētām naktīm, kas pavadītas bailēs no biedējošo sapņu atgriešanās.

Kad maiga pūsmiņa nočaukstināja koku brūnās, sakaltušās lapas, Bīdls vēl ciešāk ieķērās ceļabiedra apmetnī.

-   Vai tas ir cilvēks vai… tie? Viņš tik tikko spēja parunāt. Labā kāja trīcēja, plakstiņi raustījās, mute bija izkaltusi sausa, un mēle pielipusi pie aukslējām.

-   Tie? viņam sejā nošņācās ceļabiedrs. Kādi tie? Vai tu nevari izteikties skaidrāk? No kā tu baidies?

Bīdls sakumpa plecos un paslēpa seju dusmīgā ceļa­biedra apmetnī.

-   No tulakiem, vīrelis vājā balsī nočukstēja, cenz­damies apslāpēt balsi, lai radījumi viņu nesadzirdētu.

Otrs gājējs pielika abas rokas pie mutes kā tauri, dziļi ievilka elpu un balsī, kas nāca no pašiem dvēseles dziļumiem, noaurojās:

-   Tulak, tulak, tulak!

Skaņa atbalsojās apkārtējos mežos; lapsa izšāvās no krūma un ieskrēja dziļāk mežā.

No kokiem virs galvas pacēlās melnum melnu krauķu bars un, mēness gaismā riņķojot virs zariem, piepildīja debesis ar ķērcieniem.

-Nē… nočukstēja šausmu pārņemtais Bīdls. Lūdzu, mācītāj Demjurel, neizrunājiet šo vārdu! Viņi sadzirdēs, atnāks un dabūs mūs rokā. Mana māte saka…

Uzrunātais viņu steigšus pārtrauca:

-   Mūs, Bīdl? Tu teici mās?

Demjurels izslējās pāri savam kalpam, kas bija sarā­vies no bailēm.

-   Es nebaidos ne no kā un ne no viena, turklāt viņiem visiem ir pietiekami daudz iemeslu baidīties no manis. Šonakt, mans mazais draugs, tu sapratīsi, kas es patie­sībā esmu, un nestāstīsi nevienam ne pušplēsta vārda. Es valdu pār radījumiem, kas ir krietni vien bīstamāki par tulakiem. Ja bildīsi kaut vārdiņu par to, ko šonakt redzēsi, tu nekad vairs neuzdrīkstēsies aizvērt acis un tev nebūs lemts redzēt, kā citu vakaru noriet saule.

Tagad nāc, mums ir veicams darbiņš; kuģis gaida savu likteni, un es savējo.

Demjurels saņēma Bīdlu aiz apkakles un piecēla kājās, tad vilka pa taku uz jūras pusi. Bīdls nespēja pre­toties. Viņš bija kalpojis Torpas vikāram jau divdesmit gadus. Savā vienpadsmitajā dzimšanas dienā Bīdls bija aizsūtīts strādāt par peniju nedēļā. Viņš gulēja šķūnī svaigos salmos, un vienu reizi mēnesī tam tika pie­šķirta atpūtas diena. Ļaudis runāja, ka Bīdlam ir pavei­cies tāds nīkulīgs, ar vienu vārgu kāju, viņš nevienam nebija diez ko noderīgs. Demjurels bija bargs kungs ar asu mēli un smagu roku. Dažkārt Bīdls ielavījās baz­nīcas aizmugurē un noklausījās, kā tas skaļi runā no kanceles: "Neticīgo sagaida elles ugunis, lāsti, asinīm pilni vāroši katli, čūskas un tamlīdzīgas šausmas."

Bīdls pie sevis murmināja:

-   Slimības, raizes, burbuļojošas asinis tas viss nav nekas. Šeit ir pārāk tumšs, pārāk auksts, te ir pārāk daudz…

Demjurels viņu pārtrauca:

-   Beidz murmināt, ir svarīgākas lietas! Velcies maz­liet ātrāk! Varbūt tad mēs nonāksim līdz akmenim, vēl pirms kuģis būs pagājis garām.

Cenšoties klausīt kungam, Bīdls paslīdēja dubļos.