— Nē, bet drusciņ deformējušies… — Viņam bija tāds ģīmis, ka es paredzēju visļaunāko.
— Vai viņiem nav rekonstruētas galvas, ekstremitātes? . . .
— Nē. Viņi ir miniaturizēti. Saproti, tas ir tā, it kā normālus cilvēkus kāds būtu pārvērtis par rūķīšiem, bet izdarījis to precīzi, saglabājot proporcijas … un tieši tas ir visdīvainākais. ..
— Bet tas taču nav iespējams… Tā… tā taču nevar būt nejaušība …
— Jā, liekas, ka tā ir mērķtiecīga darbība …
— Nesaprotu, kam varētu ienākt prātā radīt rūķīšus, — es brīnījos, jo nepietiekami novērtēju cilvēka izgudrošanas tieksmi.
— Es arī nesaprotu, — viņš atteica, paraustīdams plecus. — Bet, atklāti sakot, es neapskaužu tevi, Dam. Šodien tev būs jāpārdzīvo nepatīkami brīži…
— Cik viņu tur ir?
— Gan redzēsi. Lai nu kā, esi gatavs viņus pieņemt. Pēc pāris minūtēm pirmie iznāks no sintezatoriem …
Es piecēlos kājās. Noglaudu matus, nopūtu no rakstāmgalda neredzamus putekļus, vēlreiz pārlaidu kritisku skatienu kabinetam un sataisīju oficiālu seju. Tūlīt kāds ienāks, un tad tik sāksies… Man būs šim cilvēkam jāizskaidro, ka metamorfozes cēlonis ir objektīvas fizikas likumsakarības, ka «Kosmolids» te nekādā ziņā nav vainojams . . .
Es soļoju šurp un turp pa kabinetu. Apstājos tikai tad, kad informējošais automāts ar troksni atvēra durvis, ielaizdams iekšā mazu cilvēciņu. Cilvēciņš aizdomīgi pavēris apkārt un pienāca man klāt.
— Mani sauc Bims Moms, — viņš sacīja varenā dobjā basā, kas likās nākam no iekšām.
Kontrasts bija tik komisks, ka es ar pūlēm apvaldīju smieklus.
— Dams, sūdzību un ierosinājumu daļas vadītājs,— es teicu.
Bims Moms pamāja ar galvu, it kā apstiprinādams, ka es esmu tieši tas cilvēks, kurš viņam vajadzīgs.
— Vai jums ir kaut kādas pretenzijas pret «Kos- molidu»? — es pajautāju un, protams, ne mazākā mērā neļāvu noprast, ka man ir kaut kas zināms šajā jautājumā.
— Pretenzijas! Tas ir maigi teikts! Esmu sašutis un prasu gandarījumu! — viņš kliedza, un viņa balss
atgādināja startējošas raķetes rēkoņu. — Jūs esat bezatbildīgi stulbeņi, kas ļaunprātīgi izmanto cilvēku naivitāti! Ko jūs esat izdarījuši, palūkojiet! … — Viņš ar dramatisku žestu iebakstīja sev krūtīs.
— Nomierinieties un pasakiet beidzot, ko jūs īsti gribat?
— Ko? Jūs taču esat mani saīsinājuši, vai jūs to neredzat?
— Nē. Bet kāds jūs izskatījāties agrāk?
— Jūs neredzat atšķirību. Agrāk es biju cilvēks, vīrietis un nevis liliputs kā tagad. Paskatieties! — Un viņš piebāza man pie deguna savu stereovideo- grammu.
Patiešām, uz Titāna zaļo klinšu fona, pelēkā virsvalkā ģērbies, stāvēja mazliet sakumpis vīrietis, kura miniatūru es tagad skatīju savām acīm.
— Jā, tas reizēm gadās, — es klusu sacīju.
— Kas gadās?
— Traucējumi pārraidē …
— Es nesaprotu. — Viņš paraustīja plecus.
— Kas jūs esat pēc specialitātes? — es vaicāju.
— Astronoms, — Bims Moms atbildēja un paraudzījās manī, galīgi apjucis.
— Tas ir jauki, — es nopriecājos, — ar jums varēs saprasties.
— Par izlīgšanu nevar būt runas! — Bims Moms atkal iekaisa.
— Bet es jau nemaz tā nedomāju. Būdams astronoms, jūs lieliski atceraties termodinamikas principus.
— Nu jā, — apstiprinājums skanēja ne visai pārliecinoši.
— Tieši to es biju domājis.
— Bet kāds sakars ir termodinamikas principiem …
— Kā? Tie taču, starp citu, nosaka, ka slēgtā sistēmā entropija nesamazinās.
— Tūlīt jūs teiksiet, ka tieši tādēļ mēs esam pārvērtušies par liliputiem. Tādam izskaidrojumam taču nav ne mazākā pamata. Jūs pats to labi zināt.
Durvīs nostājās miniaturizēta jauna sieviete. Viņa vērīgi nolūkojās manī no galvas līdz kājām, it kā es būtu vitrīnā izstādīts eksponāts.
— Nu jā . .. — Es nezināju, ko īsti teikt. Pa to laiku viņa pienāca tuvāk.
— Jūs esat izspēlējuši ar mums nejauku joku. Tiesa, tagad es varēšu iesēsties šajos pasakaini raibajos bērnu helikopteros, toties visas kleitas man būs pārāk lielas. Vai jūs maz zināt, kas noticis? — Viņa atkal vērīgi paraudzījās manī.
Šajā brīdī es nopratu, ka neesmu piemērots darbam sūdzību un ierosinājumu daļā. Man nekas nenāca prātā. Es nebiju spējīgs izgudrot kaut kādus veiklus melus. «Es protu tikai spēlēt šahu ar automātu,» saniknots nodomāju.
— Tātad jūs nezināt. Es jums iesaku izpētīt šo lietu, kamēr viņi vēl nav atnākuši…
— Kādi «viņi»? …
— Nu tā viļņekskursija no Titāna, kuru pārsūtīja pēc mums. Pašreiz viņi sapulcējušies lejā un apspriežas, ko darīt tālāk. Agri vai vēlu viņi atnāks pie jums.
— Gan es viņiem kaut ko pateikšu, — man neviļus paspruka.
— Iesaku jums izdomāt kaut ko ticamu. Viņu vidū ir areologi, turklāt viņiem līdzi ir autorīkstes … — Sieviete pasmaidīja.
Es laikam mazliet nobālēju, to padzirdējis, bet viņa norūpējusies apvaicājās:
— Vai jums kļuva nelabi?
— Nē … nē.
Bims Moms pēkšņi atdzīvojās.
— Es varu iedomāties, kas te tūlīt notiks, — viņš teica un izplūda smieklos.
