Es tās aplūkoju nākamajā dienā videotronā gan Zemes, gan vissistēmas programmā. «Izcilā zinātnieka ģimenes dzīve,» skanēja komentārs. Visi plaši apsprieda «Kosmolida» veiksmīgo eksperimentu. Tikai viena teleavīze rakstā «Nepieļaujams eksperiments» citēja manu atbildi uz puiša jautājumu, vaicādama, kādēļ es pats vēl neesmu miniaturizē- jies.
— Neķītrie skauģi, — konstatēja Godi ja, noklausījusies šo rakstu.
Tūlīt pēc tam es saņēmu televideogrammu no direktora. Tā bija īsa un nepārprotama. Kad iegāju direktora kabinetā, viņš sasveicinājies tūdaļ bez aplinkiem pateica:
— Man šķiet, ka jums jāminiaturizējas.
— Kādēļ?
— Lai apliecinātu, ka jūs esat šīs metamorfozes piekritējs.
— Bet es taču lieliski jūtos pašreizējos izmēros.
— Es tam ticu, tomēr jums jāminiaturizējas. Saprotiet jel. Šodien šeit jau bijuši trīs reportieri ar šo jautājumu. Viņi nespēj apjēgt, ka jūs varētu nemi- niaturizēties. Viņi man jautāja, nevis vai jūs mini- aturizēsieties, bet gan kad tas notiks. Vai jūs to saprotat?
— Nu jā, bet…
— Nekādus «bet». Ja jūs to neizdarīsiet, agri vai vēlu prese uzzinās, ka jūsu nopelni miniaturizācijā ir nesalīdzināmi mazāki, nekā domājatsākumā. Bet tad …
— Viss kārtībā. Es miniaturizēšos, — es sacīju, un tai pašā naktī mani emitēja uz Titānu. Jau atrazdamies uz Mēness, es vissistēmas pēdējās ziņās dzirdēju, ka miniaturizācijas radītājs Dams devies uz Titānu, lai miniaturizētos. Komentētājs piebilda, ka miniaturizācijas mode ejot plašumā un sakarā ar to sākta mikroemitoru sērijveida ražošana.
— Tātad arī tu gribi kļūt par milikilosu? Tad es pirmo reizi dzirdēju miniaturizēta cilvēka nosaukumu. Jautātājs bija kibernētiķis, kas apkalpoja Titāna emitoru.
— Jā, tas laikam ir pats par sevi saprotams. Būdams izgudrojuma autors, es .. .
— Tātad tu pats jau esi tam noticējis?
— Kam?
— Tam, ka esi radījis milikilosu.
— Bet kas, pēc tavām domām, to ir radījis?
— Es. Es esmu radījis milikilosu un pats,esmu milikiloss.
— Kā? Tev taču ir normāls augums.
— Agrāk es biju viens no visgarākajiem cilvēkiem Saules sistēmā. Visi zobojās, ka mani varētu izmantot par kosmiskās bākas torni.
— Un tu to esi izdarījis.. .
— Jā, bet ļaunākais bija tas, ka nebiju paspējis pārslēgt emitoru, pirms tika noraidīta šī viļņekskur- sija . ..
— Kāpēc? Tu taču droši vien zināji par šo viļņ- ekskursiju?
— Zināju. Bet manām rokassmadzenēm, kurās glabājās visi aprēķini, bija pārdeguši tinumi, un, kamēr es restaurēju aplēsumus, viņi tika emitēti.
— Ak tad tāpēc .. .
— Jā. Tieši tāpēc. Bet tev jau nav ko bēdāt. Viss beidzies labi. — Viņš griezīgi iesmējās un aizgāja pa grīdas melnbaltajām flīzēm šaha zirdziņa solī.
Es aiz riebuma noskurinājos.
Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi. Mūsu Saules sistēmā patlaban ir ap četriem miljardiem milikilosu. Šķirklis «Milikiloss» univerkosmiskajā enciklopēdijā aptver četras telelappuses. Godija ir milikiloss, «Kosmolida» direktors tāpat. Milikilosu tērpi ir glītāki, raibāki un labāk pašūti. Pirmie milikilosi,
kas tika emitēti no Titāna liktenīgajā pārraidē, veido savdabīgu aristokrātiju un, izmantodami katru izdevību, lielās ar savu līdzdalību šajā pasākumā. Tele- videogramma par maniem pārdzīvojumiem trīspadsmitā bloka četrpadsmitā stāva 1413. istabā atrodas arhīvā, un kāds vēsturnieks, interpretēdams to, ieskaņojis, ka sajūsminātais pirmo milikilosu pūlis, pauzdams savu prieku par miniaturizāciju, tikko nav nožņaudzis milikilisma autoru.
Bet es? Nu ko, esmu izdevis memuārus un joprojām strādāju sūdzību un ierosinājumu daļā. Daži uzskata to par ārkārtīga kautrīguma izpausmi. Tagad gan es rezidēju milzīgā kabinetā pirmajā stāvā. Es joprojām pastāvīgi zaudēju, spēlēdams šahu ar automātu, taču man jānēsā līdzi saliekamais soliņš, lai varētu aizsniegt sadales pulti. Ņemot vērā manu augumu, tā novietota mazliet par augstu.
