So pētījumu rezultātus ar vienu vienīgu labojumu apstiprināja mūsdienu Bībeles pētnieki Edinburgā — teoloģijas profesors Makgregors un viņa līdzstrādnieks Mor- tons. Savos lingvistiskajos pētījumos viņi izmantoja skaitļošanas mašīnu un statistiskas aplēses ceļā neapgāžami pierādīja, ka vienādas stilistikas un leksikas īpatnības raksturīgas piecām vēstulēm, proti: romiešiem, korintiešiem (abas vēstules), galatiešiem un Filomenam. Nevar būt nekādu šaubu, ka tās rakstījis viens un tas pats cilvēks. Bet, tā kā, dibinoties uz noteiktām pazīmēm, pie kurām mums šeit nav iespējams tuvāk pakavēties, ir pierādīts, ka divas no šīm vēstulēm (pirmo korintiešiem un vēstuli galatiešiem) rakstījis Pāvils, tad viņš atzīstams arī par pārējo trīs vēstuļu autoru.
Kas attiecas uz pārējām Pāvilam piedēvētajām vēstulēm, tad šodien var uzskatīt par noskaidrotu, ka tās rakstījuši nezināmi autori, kuri atbilstoši tā laika paražām slēpušies aiz apustuļa vārda, lai saviem sacerējumiem piedotu lielāku svaru. Vēstules Timotejam un Titam, piemēram, radušās 2. gadsimta pirmajā pusē, jo tajās atspoguļotās tādas attieksmes kristiešu draudzēs, kuras Pāvila dzīves laikā vēl nevarēja pastāvēt. To saturs ir cīņa pret dažādām ķeceriskām novirzēm, kuras sākās krietnu laiku pēc Pāvila nāves.
Mūsu mērķis šeit, protams, nav sīki aplūkot visas šīs problēmas. Tas ir speciāls uzdevums, jo šie jautājumi ir ārkārtīgi sarežģīti un vēl ne tuvu nav galīgi atrisināti. Kritiskā literatūra, kas aplūko apustuļu vēstules, ir milzīgi plaš® un nav viegli apgūstama pat tiem, kas speciāli iedziļinās šajās problēmās. Mēs gribējām panākt vienīgi to, lai lasītājs vispārējās līnijās gūtu priekšstatu par šo vēstuļu vēsturisko nozīmīgumu.
Ar kādiem jautājumiem tad nu nodarbojas apustulis Pāvils tajās vēstulēs, kuras viņš patiesi rakstījis? Visumā viņš tajās skar virkni tā laika kristiešu draudzēm aktuālu doktrinālu un morālu problēmu. Taču galvenais viņa nolūks bijis sludināt to teoloģisko ideju, kura, pateicoties dažādu helēnisma ietekmju sinkrētiskai iedarbei, gan jau stihiski bija iezīmējusies tā laika kristietības centros, bet par kuras konsekventu paudēju un kvēlu propagandistu kļuva tikai apustulis Pāvils.
Galvenais viņa mācībā bija ticība, ka Jēzus Kristus bijis dievs, kurš, lai atpestītu cilvēci no sākotnējā grēka, miris krusta nāvē, augšāmcēlies, uzkāpis debesīs, bet drīzumā atgriezīsies un nodibinās debess valstību zemes virsū.
Šādā koncepcijā Jēzus kā cilvēks, kas lokalizēts konkrētā vēsturiskā situācijā, atvirzās otrā plānā. Aizrāvies
Šādu Jēzus tēla traktējumu apustulim Pāvilam atviegloja tas apstāklis, ka viņš Jēzu nepazina personiski un tāpēc nebija tādā situācijā, kādā atradās tie ebreji Jāņa evaņģēlijā, kuri ar šausmām un izbrīnu iesaucās: «Vai šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kā tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad nu viņš saka: Es esmu no debesīm» (Jāņa ev., 6:42).
Visu, ko Pāvils zināja par Jēzu, viņš bija noklausījies no citiem, galvenokārt no kvēliem Jēzus piekritējiem, kuri savās sajūsmas pilnajās atmiņās viņu attēloja kā pārcilvēcisku būtni. Šis abstraktais traktējums, atraujot Jēzu no visām cilvēciskām iezīmēm un izvirzot viņu tikai kā lielas teoloģiskas idejas iemiesojumu, noveda pie tā, ka Pāvila vēstulēs paša Jēzus konkrēta tēla tikpat kā nav.
Kas attiecas uz pārējām vēstulēm, tad daudzi pētnieki (jo sevišķi vācu biblistikas speciālists Marksens) apgalvo, ka nevienu no tām nevar uzskatīt par autentisku. Speciālistu aprindās tās apzīmē ar terminu «pseidoepigrāfi»,
kas nozīmē, ka to autori ir fiktīvi. Tās nav rakstījuši apustuļi, kuriem šīs vēstules piedēvē, bet pavisam citi, mums nezināmi cilvēki no pirmo kristiešu vidus. Tagad vairs nav iespējams noskaidrot, vai viņi paši vai arī vēlākie pārrakstītāji tās piedēvējuši noteiktiem apustuļiem. Jādomā, ka sākumā tās kādu laiku bijušas apgrozībā kā anonīmi sacerējumi, un vēlāk tas, protams, veicinājis kļūdu vai apzinātu mistifikāciju rašanos.
Zināmā mērā izņēmums šeit ir apustuļa Jāņa pirmā vēstule, ko rakstījis mūsu labs paziņa — tas pats cilvēks, kuram mums jāpateicas par ceturto evaņģēliju. Jautājums par pārējām divām Jāņa vēstulēm ir sarežģītāks. To autori ir pavisam citas personas, kurām ar pirmās vēstules rakstītāju kopīgs ir vienīgi tas, ka viņi visi dzīvojuši vienā un tajā pašā laikā.
Tas tomēr nenozīmē, ka Jaunās derības vēstules kā izziņu avoti vēsturniekiem un reliģijas zinātniekiem būtu bez jebkādas vērtības. Ja arī to oficiālie autori (izņemot divas Pāvila vēstules) ir fiktīvi, tad tas nav attiecināms uz to saturu. Tās ir autentiska, spontāna, uz karstām pēdām notikusi reakcija uz dažādām parādībām, kuras bija raksturīgas pa pasauli izkaisīto kristiešu draudžu sabiedriskajai dzīvei un to paražām.
