ZENONS KOSIDOVSKISEVAŅĢĒLISTU STĀSTIRĪGA «ZINĀTNE» 1982Savā grāmata, kas zināmā mērā ir «Bībeles stāstu» turpinājums, Zenons Kosidovskis analizē kanoniskos Jaunās derības tekstus, iepazīstina lasītāju ar mūsdienu vēsturzinātnes, lingvistikas un arheoloģijas atziņām. Starp apkārtklaiņojošiem sludinātājiem un praviešiem bija arī kāds Jēzus, «viens no miljoniem vergu»; vēlāk daudzu faktoru ietekmē, starp kuriem ne jau pēdējā vieta bija masu vajadzībai pēc jaunas reliģijas un pašu Jēzus mācekļu reliģiskai eksaltācijai, izveidojās no miroņiem augšāmcēlušās pestītāja tēls. Citiem vārdiem sakot, tika mitoloģizēti kāda reāla sludinātāja dzīves notikumi. Jaunās derības teksti, to skaitā arī evaņģēliji, radās tikai krietnu laiku pēc viņa nāves. Kristietības piekritēji aizpildīja robus Jēzus biogrāfijā ar savu iztēli, dibinādamies galvenokārt uz Vecās derības pravietojumiem (lai apstiprinātu Jēzus mesiānismu). Viņam piedēvēja izteicienus, kuriem vajadzēja attaisnot šādus vai tādus, dažādās kristiešu draudzēs izveidojušos rituālus. Z. Kosidovskis pārliecinoši parāda, ka Jaunās derības sacerējumi radušies, no vienas puses, dibinoties uz mutvārdu tradīciju, kas attīstījās saskaņā ar folkloras tradīcijām, bet, no otras puses, pateicoties evaņģēliju autoru apzināti tendenciozai jaunradei. Lai gan evaņģēlijus nav uzrakstījuši to nosaukumos uzrādītie cilvēki, tiem tomēr ir savi noteikti autori, un Kosidovskis mums atklāj ikviena šāda autora individuālā stila īpatnības.Zenon Kosidovoskl OPOWIESCI EWANGELISTO\V Iskry, Warsza\va, 1979Kosidovskis Z. Evaņģēlistu stāsti /, No poļu vai. tulk. V. Meļinovskis. I. Svencickas pēcvārds. — R.: Zinātne, 1982. — 352 lpp., il., 12 lp. il. — (Apvārsnis).Polu rakstnieks Zenons Kosidovskis «Apvāršņa» lasītājiem Jau pazīstams pēc grāmatam «Kad saule bija dievs» un «Bībeles stāsti». No poļu valodas tulkojis Voldemārs Meļinovskis I. Svencickas pēcvārdsIzdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu©Zenon Kosidowski Warszawa 1979 ©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1982
ZENONS KOSIDOVSKIS
EVAŅĢĒLISTU STĀSTI
RĪGA «ZINĀTNE» 1982
Zenon Kosidovoskl OPOWIESCI EWANGELISTO\V Iskry, Warsza\va, 1979
Kosidovskis Z.
Evaņģēlistu stāsti /, No poļu vai. tulk. V. Meļinovskis. I. Svencickas pēcvārds. — R.: Zinātne, 1982. — 352 lpp., il., 12 lp. il. — (Apvārsnis).
Polu rakstnieks Zenons Kosidovskis «Apvāršņa» lasītājiem Jau pazīstams pēc grāmatam «Kad saule bija dievs» un «Bībeles stāsti». Savā jaunajā grāmata, kas zināmā mērā ir «Bībeles stāstu» turpinājums, viņš analizē kanoniskos Jaunās derības tekstus, iepazīstina lasītāju ar mūsdienu vēsturzinātnes, lingvistikas un arheoloģijas atziņām.
No poļu valodas tulkojis Voldemārs Mejinovskis I. Svencickas pēcvārds
Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
©Zenon Kosidowski Warszawa 1979 ©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1982
Manai sievai, draudzenei un līdzstrādniecei Zofijai, kura bijusi kopā ar mani visos ar šīs grāmatas sarakstīšanu saistītos labos un ļaunos brīžos,
pateicīgais autors
Pabeidzis darbu pie «Bībeles stāstiem», es ne brīdi nešaubījos, kāds ceļš man ejams tālāk. «Bībeles stāstu» noslēgumā īsi tika pastāstīts par jūdu esēnu sektu, klosteri un dokumentiem, kuri atrasti Kumranā. Esēnu ticējumi daudzējādā ziņā ir pārsteidzoši līdzīgi pirmo kristiešu ticējumiem.
Kas īsti ir Jēzus no Nacaretes — jaunās reliģijas centrālā figūra? Vai ir pierādījumi, kas apliecinātu, ka viņš patiesi ir vēsturiska persona? Un kā varēja notikt, ka vienkāršais apkārtklaiņojošais sludinātājs, kuru viņa mācekļi nosauca par mesiju — līdzīgi daudziem citiem mesijām, kas laiku pa laikam parādījās Romas impērijas mazajā, tālajā provincē, — nodibināja vienu no pasaules ietekmīgākajām reliģijām?
Savā grāmatā es cenšos atbildēt uz šiem jautājumiem jeb, pareizāk sakot, pastāstīt, ko mums šajā sakarā saka zinātne.
Kas bija Jēzus no Nacaretes? Kādi ir pierādījumi, ka viņš bijis vēsturiska persona? Līdz 18. gadsimta beigām un pat vēl 19. gadsimta pirmajos gadu desmitos šādu jautājumu izvirzei nereti bija nepatīkamas sekas. Pārlieku urdīga zinātkāre, kas sniedzās pāri Jaunās derības un baznīcas tradīcijas nospraustajām robežām, tā laika kristiešiem, jo sevišķi teologiem, šķita nepieļaujama un gandrīz vai ķecerīga. Tā rīkojoties, viņi aizmirsa vienu no savas ticības pamatpostulātiem, un proti, ka Jēzus ir ne tikai dieva dēls, bet arī cilvēks ar miesu un asinīm, kuram, tāpat kā visiem pārējiem ļaudīm, bijušas savas cilvēciskas vājības un savs laicīgās dzīves tecējums.
Sīs nostājas sekas izbaudīja pētnieki, kuri bija jaunās zinātnes nozares — biblistikas — aizsācēji. Vācietis Samuēls Reimaruss savu pētījumu rezultātus neiedrošinājās publicēt, un tie tika izdoti tikai desmit gadu pēc viņa nāves. Bet izcilais vācu teologs Dāvids Fridrihs Strauss un franču orientālists Ernests Renāns, kuri ar saviem darbiem iemantoja pasaules slavu un būtiski ietekmēja mūsdienu mentalitātes veidošanos, par savu drosmi samaksāja ar to, ka zaudēja universitāšu katedras.
Šodien līdzīgi, pret zinātniskās pētniecības brīvību vērsti pasākumi visumā jau pieder pagātnei, vismaz tie nav sastopami tik klajā un nemaskotā veidā. Sākušies intensīvi, nekādu šķēršļu nekavēti meklējumi. Zinātnes
darbinieku — vēsturnieku, reliģiju pētnieku, filologu, arheologu un daudzu citu nozaru speciālistu kopējo intelektuālo pūļu auglis ir plaša literatūra, kura ar saviem pirmreizējiem atklājumiem šos jautājumus aplūko pilnīgi jaunā gaismā.
Lai pierādītu, ka Jēzus ir vēsturiska persona, kristiešu tradīcija izmanto līdz musu dienam saglabājušos nekristiešu tekstus, kuru objektivitāti, kā likās, nebija nekāda pamata apšaubīt. Runa šeit ir par norādēm triju romiešu autoru — Tacita, Plīnija Jaunākā un Svetonija rakstos.
No pirmajiem Kristus piekritējiem minētos autorus" atdalīja burtiski viss — izglītība, sabiedriskā cilme, mantas stāvoklis, kultūra un reliģiskie priekšstati. Kristieši, kurus tolaik parasti neatšķīra no jūdiem, piederēja pie pilsētu proletariāta un mitinājās pārblīvētos visnabadzīgākajos Romas kvartālos. Bet minētie trīs rakstnieki bija patricieši, konsuli un senatori, ar vārdu sakot, piederēja pie impērijas galma visaugstākajām aprindām. Šos cienīgos, tdgās tērptos vīrus nevarēja turēt aizdomās, ka viņi būtu labvēlīgi noskaņoti pret mazajiem ļaudīm, kuru paražas un reliģija viņiem likās ne tikai nesaprotama un dīvaina, bet pat pretīga. Un, ja šādi vīri — tā tika spriests — savos darbos tomēr bija spiesti pieminēt viņiem tik svešās reliģijas dibinātāju, tad acīmredzot, grūti atrast vēl ticamāku liecību faktam, ka Jēzus Kristus patiesi dzīvojis.
