Džonatans StroudsGolema acsAizraujošā romāna Samarkandas amulets turpinājums…Golemam nebija ne ausu ne matu. Acu vietā briesmonim bija divi caurumi, kuri izskatījās kā izbakstīti ar zīmuli. Arī deguna tam nebija; toties bija kaut kas līdzīgs mutei, kas pletās plašā ņirdzīgā plēsīgas haizivs smīnā. Un pašā pieres vidū mirdzēja ovāls, ko es pavisam nesen biju redzējis kaut kur citur.Tas bija mazs veidots no tā paša zilpelēkā materiāla, kā pārējais ķermenis, bet tikpat sarežģīts un smalks, cik viss pārējais raupjš un neapstrādāts. tā bija vaļēja acs bez plakstiņa un skropstām, bet ar smalku varavīksneni un apaļu acs zīlīti. Un pirms vēl tumsas aizsegs paspēja radījumu noslēpt skatienam es pamanīju ar kādu gudrību un sapratni ši acs mani vēro.Džonatana Strouda Bartimaja triloģijas otrā grāmata Golema acs mūs atkal aizved pie Netenjela un Bartimaja un viņu nebeidzamās cīņas par varu. Viņu stiķu un niķu pilnā sadarbība cenšoties izdzīvot burvju pilnajā Londonā ir tikpat aizraujoša kā samarkandas amuletā. Noslēpumainā meitene Kitija ko Netrenjels satika jau iepriekšējā grāmatā, tagad kļūst par vienu no romāna galvenajiem varoņiem. jo tieši viņa kā pretošanās kustības dalībniece tiek vainota noziegumos, kuri pēdējā laikā notikuši Londonā. kas tad īsti ir šis monstrs, kurš ielaužas un sarīko grautiņus Pikadili laukuma veikalos un pēc tam britu muzejā? Vai viņu iespējams uzvarēt? Un jāvaicā kurš paveiks šo sarežģīto uzdevumu?Varat iedomāties džina Bartimaja sašutumu, kad viņš pēc diviem gadiem atkal tiek izsaukts uz Zemi un pentaklā sev pretī , ierauga nevienu citu kā Netenjelu! Zēnam tagad ir jauna meistare, jauns matu griezums un jauns darbs Iekšlietu ministrijā, kur viņa uzdevums ir tikt galā ar Pretošanās kustību bariņu vienkāršo ļaužu, kas aktīvi pretojas pastāvošajai iekārtai.Netenjels gan apzinās, ka izsaukt Bartimaju ir riskanti galu galā džins taču ir tas, kurš zina viņa īsto vārdu! -, tomēr neviens cits dēmons neattaisno viņa cerības un nespēj veikt sarežģītos uzdevumus. Turklāt Londonā parādās kāds nezināms ļaundaris, kas grauj kārtību pilsētā, izdemolējot vairākas nozīmīgas celtnes un sējot paniku vienkāršo ļaužu un burvju vidū. Ja šis postītājs netiks atrasts, daudzu Iekšlietu ministrijas burvju karjerai pienāks gals…Tātad Bartimajam un Netenjelam ir lemts satikties otrreiz, un šoreiz viņiem pievienojas arī Pretošanās kustības dalībniece Kitija. Meitenei ir savi priekšstati par to, kam un kā vajadzētu valdīt Londonā, turklāt viņai un viņas draugiem piemīt īpašas spējas, pret kurām dēmoni ir bezspēcīgi."Golema acs" ir "Bartimaja triloģijas" otrā daļa turpinājums stāstam par Samarkandas amuletu. Lasot šo grāmatu, tu pārliecināsies, ka džins Bartimajs joprojām ir tikpat asprātīgs un visādu stiķu pilns un ka burvis Netenjels (sauksim viņu par Džonu Mandrāku tas tagad ir viņa oficiālais vārds) ir tikpat apņēmīgs un pašpārliecināts kā agrāk. Un tieši vēlēšanās jau otro reizi glābt Londonas burvju sabiedrību no lielām nepatikšanām liek viņiem abiem iesaistīties jaunos un vēl bīstamākos piedzīvojumos.BARTIMAJA TRILOĢIJAS 2. GRĀMATANo angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa 2007Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants LočmelisFilipaiGALVENIE VARONIBurvjiRuperts Devro Lielbritānijas un burvju impērijaspremjerministrs Karls Mortensens valsts pirmais sekretārs Džesika Vaitvela aizsardzības ministre Henrijs Divāls policijas priekšnieks Marmedjūks Frejs Ārlietu ministrijas sekretārs Helēna Malbindi informācijas ministre Jūlijs Tallovs iekšlietu ministrs Džons Mandrāks iekšlietu ministra palīgs Džordžs Fukē ceturtā līmeņa burvis, Iekšlietu ministrijas darbinieksDžeina Ferēra policijas priekšnieka palīdze Šolto Pinns tirgonis, kam pieder veikals "Pinna ekipējums" PikadilīKventins Mierdaris dramaturgs, lugas "Arābijas gulbji" autorsun citi burvji, policisti un spiegiVienkāršie ļaudisKitija Džonsa Džeikobs Hairnēka T. E. Spalvaskāts Anna Stīvensa Freds Veivers Stens Haks Nikolass Drevs Klems Hopkinss vun pārējie Pretošanās kustības biedriGariBartimajs, džins Mandrāka jaunskunga kalpībā Kvīzla, džins Fukē kunga kalpībā Subits, džins Vaitvelas jaunkundzes kalpībā Nemaides, džins Tallova kunga kalpībā Simpkins, foliots Pinna kunga kalpībā un vēl citi ifrīti, džini, folioti un velnēni
Džonatans Strouds
Golema acs
BARTIMAJA TRILOĢIJAS 2. GRĀMATA
Prāga, 1868. gads
Līdz ar krēslas iestāšanos ienaidnieks aizdedza ugunskurus daudz vairāk nekā iepriekšējā naktī. Pelēkajos laukos tie mirdzēja kā liesmojoši dārgakmeņi, un šķita, ka arī pilsēta pacēlusies no zemes kā brīnums šo uguņu vidū. Bet šaipus pilsētas mūriem visi logu slēģi bija aizvērti, gaismas izslēgtas. Prāga snauda tumša un pamirusi, turpretim apkārtējie lauki mirdzēja un kvēloja.
Drīz vien pierima arī vējš. Jau vairākas stundas tas bija nenogurstoši pūtis no ziemeļiem, nesot līdzi vēstis par iebrucējiem aplenkuma ierīču grabēšanu, karaspēka un dzīvnieku balsis, sagūstīto garu nopūtas un vīraka aromātu. Tagad viss bija norimis un tā vietā iestājies neparasti dziļš un visaptverošs klusums.
Es lidoju augstu virs Strahovas klostera, atrazdamies aiz varenajiem pilsētas mūriem, kurus pirms trīs gadu simtiem biju palīdzējis uzcelt. Lēni vēzēdams ādas spārnus, pārskatīju visus plānus līdz pat horizontam.*[1] septiņi plāni: Septiņi plāni ir izvietoti cits virs cita, un katrs atklāj zināmus realitātes aspektus. Pirmajā var saskatīt parastas, materiālajai pasaulei piederošas lietas (kokus, ēkas, cilvēkus, zvērus utt.), un tas ir redzams ikvienam. Pārējos sešos plānos var novērot, kā gari dodas savās darīšanās. Augstākas būtnes (tādas kā es) var izmantot iekšējo aci, lai vērotu visus septiņus plānus vienlaikus, bet zemākiem radījumiem jāsamierinās ar to, ka viņi redz tikai dažus plānus. Burvji lieto kontaktlēcas, lai spētu saskatīt arī otro un trešo plānu, bet parastie cilvēki redz tikai pirmo, tāpēc viņiem daudz kas no maģisko būtņu dzīves paliek nepamanīts. Piemēram, varu apgalvot, ka kāds ar daudziem, daudziem taustekļiem noteikti karājas tev aiz muguras tieši PAŠLAIK. Tas nebija nekāds patīkamais skats. Britu armijas spēki šobrīd vēl slēpās, bet tās spēku jau varēja sajust viļņojamies pret pilskalnu. Dažādo garu auras mijkrēslī bija vāji saskatāmas, bet gaisa vibrācijas ikreiz liecināja par jaunas garu karaspēka daļas ierašanos. Uz zemes kaujai rindojās cilvēku karapulki, turpat uz lauka slējās baltu telšu puduri. Tās izskatījās kā lieli, balti akmeņi, virs kuriem bija nostiepti aizsardzības vairogi. [2] [1] Bez šaubām, tieši šeit slēpās angļu burvji, pietiekami tālu no kaujas vietas. Mani čehu pavēlnieki arī nebija labāki. Karā burvji parasti pamanās uzņemties bīstamākos pienākumus tādus kā sargāt ēdiena un dzērienu krājumus, kas atrodas krietnā attālumā no kaujas lauka.
Pacēlu skatienu pret satumsušajām debesīm. Tajās pulcējās naidīgi, melni mākoņi, un rietumu pamalē bija iešņāptas dzeltenas švīkas. Ļoti augstu un krēslā gandrīz nepamanāmi kustējās seši mazi punktiņi. Šie nāca arvien tuvāk un kļuva arvien lielāki, līdz beidzot tie nokļuva līdz Prāgas mūriem, pārbaudot mūsu drošības sistēmu.
Šajā sakarā man bija kaut kas jādara.
Pie Strahovas klostera vārtiem, kur atradās mūra vājākais punkts, bija uzcelts tornis. Senatnīgās durvis bija nostiprinātas ar trīskāršām burvestībām un aizsargmehānismiem, un ap jumta kori riņķoja sargi.
Vismaz tā bija paredzēts.
Lidoju uz torni, vanaga galvu grozīdams un ādas spārnus vēcinādams, paslēpies aiz vairoga. Bez skaņas nosēdos uz liela akmens. Es gaidīju strauju izaicinājumu, pārdroši uzsāktu cīņu.
Nekas nenotika. Nometu vairogu un gaidīju, ka tiks sacelta trauksme. Tad skaļi noklepojos. Nudien, nekādas jautrības!
Daļu cietokšņa mūra sargāja mirdzošs vairogs, un aiz tā bija paslēpušies pieci sargkareivji. [3] [1] Sargkareivis ir zemākās pakāpes džins, tikai nedaudz labāks par parastu foliotu. Prāgā bija pienākuši grūti laiki burvji gandrīz nevarēja dabūt kalpus, un kvalitātes rādītāji bija strauji kritušies. Vismaz šo sargkareivju izvēlētās ārējās formas par to skaidri liecināja. Tā vietā, lai rādītu biedējošu, karam atbilstošu ārējo izskatu, man pretī vērās divi nošņurkuši sikspārņi, zebiekste, bolace ķirzaka un nožēlojama izskata varde.
Vairogs bija šaurs, tas spēja aiz
sargāt tikai vienu cilvēku vai trīs džinus, tādēļ pašlaik aiz tā notika pamatīga grūstīšanās.
- Vai tu reiz beigsi stumdīties?
- Au! Skaties, kur liec nagus, idiot!
- Pavirzies! Mana dibenpuse tagad ir viņiem kā uz delnas. Ja nu pamana…
- Ar to pietiktu, lai mēs uzvarētu šajā kaujā^
- Skaties, kur liec spārnu! Tu man gandrīz izbakstīji aci!
- Tad pārvērties par kaut ko mazāku. Varbūt par tārpu…
- Ja tu mani vēlreiz iedunkāsi…
- Tā nav mana vaina. Atceries, ka mūs šeit nostādīja Bartimajs. Tas nu gan ir viens…
Tālāk sekoja tādas vaļības, ko es atļaušos neatstāstīt. Diženais karotājs ar vanaga galvu spēra soli uz priekšu, pastiepa spārnu un pievērsa sargkareivju uzmanību, triekdams to galvas citu pret citu.*[1] Piecas galvas, kas cita pēc citas saduras. Gluži jauka rotaļa.
