Aiz centrālās kolonnas atskanēja tāda skaņa, it kā pele skrubinātos savā alā. Slepkavas saskatījās un uz pirkstgaliem devās uz priekšu, zobenus pacēluši. Viens devās pa labi garām sava biedra līķim. Otrs pa kreisi, garām zelta tronim, uz kura bija uzmesta karaliskā mantija. Viņi kustējās apkārt istabai kā spoki, tuvodamies kolonnai no abām pusēm.
Aiz kolonnas bija jaušama kustība un redzama zēna figūra, kas slēpās ēnās. To redzēja abi slepkavas, abi pacēla zobenus un metās figūrai virsū viens no labās, otrs no kreisās puses -, un no visa spēka dūra.
Atskanēja divkāršs niknuma un sāpju kliedziens. No kolonnas aizsega parādījās divi savijušies slepkavu ķermeņi, uzdūrušies viens uz otra zobena. Viņi iegāzās mēness apspīdētajā baseinā, ūdens uzvirmoja un norima.
Klusums. Palodze palika tukša, pa logu bija redzams tikai mēness. Mēnesim priekšā nostājās mākonis, aizsedzot skatu uz kritušajiem slepkavām. Ostā pret nakts debesīm izšāvās sarkana signāluguns. Viss bija klusu. Mākonis aizpeldēja uz jūru, gaisma atkal atgriezās. No kolonnas aizmugures iznāca zēns, kailām pēdām klusi soļojot pa grīdu, viss viņa ķermenis bija saspringts, it kā nojaušot istabā valdošo spriedzi. Uzmanīgi viņš piegāja pie loga. Lēnām un arvien tuvāk… Viņš redzēja plašo dārzu, kokus un sargtorņus. Novērtēja palodzes virsmu un to, kā virsmu apspīdēja mēness. Vēl tuvāk… Viņš uzlika rokas uz palodzes un noliecās uz priekšu, lai palūkotos lejup. Kakls pastiepās…
Nekā. Pagalms bija tukšs. Siena bija gluda un kaila, mēnesgaismas apspīdēta. Zēns ieklausījās klusumā. Viņš pabungoja ar pirkstgaliem pa palodzi, nodrebinājās un pagriezās.
Un pēkšņi ceturtais slepkava, kas bija karājies pie sienas virs loga kā melns zirneklis, nolēca viņam aiz muguras. Skaņa nebija skaļāka, kā spalvai nokrītot sniegā. Tomēr zēns to sadzirdēja un pagriezās. Uzmirdzēja nazis, ko zēns pēdējā brīdī pasita sāņus, tā ka tas atsitās pret akmeni. Zēna kaklu sagrāba akmens cieti pirksti. Kājas zaudēja pamatu. Viņš smagi novēlās uz grīdas un slepkava viņam virsū. Zēna rokas bija atlauztas, viņš nespēja pakustēties.
Nazis krita lejup, šoreiz sasniedzot mērķi.
Viss bija beidzies, kā paredzēts. Noliecies pār zēna ķermeni, slepkava beidzot atļāvās ieelpot pirmo reizi kopš biedru nāves. Viņš apsēdās, izlaida nazi no tvēriena un palaida vaļā zēna rokas. Nolieca galvu, izrādot cieņu upurim.
Tieši tobrīd zēns pastiepa roku un izrāva nazi no krūtīm. Slepkava pārsteigumā samirkšķināja acis.
Tas nebija no sudraba, zēns paskaidroja. Kļūda! Viņš pacēla roku.
Istabā nogranda sprādziens, un pa logu nolija zaļu dzirksteļu lietus.
Zēns piecēlās kājās un nometa nazi uz grīdas. Viņš sakārtoja svārkus un notrauca pelnu plēksnes no rokām. Tad skaļi noklepojās.
Atskanēja klusa skrapstināšanās, un zelta tronis sakustējās. Mantija, kas nevērīgi bija pārsviesta tam pāri, tika pastumta sānis, un no krēsla apakšas izlīda zēns, līdzīgs pirmajam kā divas ūdens lāses, lai gan sasarcis un sabužinātiem matiem.
Puika piecēlās kājās, smagi elpodams, un nopētīja zemē gulošos vīrus. Tad pacēla skatu pret griestiem, kuros bija iezīmējušies melni vīrieša figūras apveidi. Viņš izskatījās izbrīnīts.
Zēns palūkojās uz savu dubultnieku, kas stāvēja mēnesgaismas apspīdētās istabas vidū. Tas pa jokam salutēja.
Ptolemajs atgrūda tumšos matus no pieres un paklanījās.
Paldies, Rekit, viņš teica.
Džonatans Strouds GOLEMA ACS
Bartimaja triloģijas 2. grāmata
[50] manuprāt, tas simbolizē zemes spēku (melns) un burvja asinis (sarkans), kas dod zemei dzīvību. Bet tas ir tikai pieņēmums neesmu speciālists golemu izgatavošanā.
