Labas zīmes полностью

- Starp citu, cik tālu ir tā Tedfīlda?

- Apmēram četrdesmit jūdzes.

- Hm, - misis Treisija novilka.

Savulaik viņa ar motorolleru brauca pāris jūdžu uz Finčlijas pusi apciemot māsasmeitu, taču vēlāk vienmēr izmantoja autobusu, jo atpakaļceļā motorollers bija sācis dīvaini trokšņot.

- ...ja gribam tikt laikus, ātrumam vajadzētu būt vismaz septiņdesmit jūdzes stundā, - Azirafals paskaidroja. - Hm. Seržant Šedvel? Tagad gan turieties stingri!

Puk-puk-puk. Ap motorolleru parādījās zilgans oreols. Bez acīm redzamas palīdzības neveikli atrāvies no zemes, tas raustīdamies cēlās augšup, līdz apstājās apmēram piecu pēdu augstumā.

- Tikai neskatieties lejup, seržant Šedvel! - Azirafals brīdināja.

- ... - Šedvels atbildēja, cieši aizmiedzis acis, ar sviedriem klātu pelēku seju, neskatīdamies nedz lejup, nedz ari kur citur.

- Aiziet, uz priekšu!

Ikvienā lielbudžeta zinātniskās fantastikas filmā ir brīdis, kad gaisakuģis Ņujorkas lielumā pēkšņi sāk lidot gaismas ātrumā. Skan trinkšķis kā pret galda malu sists koka lineāls, apžilbinoši mirdz gaisma, zvaigznes pēkšņi izplūst, un gaisakuģis ir prom. Tagad bija tieši tāpat, vienīgi mirdzoša, divpadsmit jūdžu gara gaisa lidaparāta vietā bija divdesmit gadus vecs motorollers netīri baltā krāsā. Trūka arī īpašo varavīkšņaino efektu. Iespējams, ka ātrums nebija lielāks par divsimt jūdzēm stundā. Pulsējošās skaņas vietā, kas kļūst arvien spalgāka, skanēja tikai puk-puk-puk.

Žvī-ī-ī-ī-kš.

Bet citādi nekādas atšķirības.

M25 un M40 krustojumā bija izveidojies klaigājošs, lai gan stings aplis, kurā saradās arvien vairāk policistu. Pirms pusstundas to bija šķērsojis Kroulijs, un šajā laikā policistu skaits bija dubultojies. Jāsaka gan, ka tikai M40 pusē. No Londonas neviens laukā netika.

Ja neskaita policistus, turpat grozījās ap divsimt citu cilvēku, kas skatījās uz M25 caur binokļiem. To skaitā Karaliskās gvardes pārstāvji, sprāgstvielu neitralizācijas nodaļas īpašās vienības Ml5 un Ml6, kā arī CIP. Bija arī kāds vīrs, kas tirgoja karstmaizītes ar cīsiņu.

Visi bija nosaluši un izmirkuši, apjukuši un aizkaitināti, izņemot vienu policistu, kurš bija ne tikai nosalis, izmircis, apjucis un aizkaitināts, bet arī zaudējis pacietību.

- Klausieties! Man vienalga, ticat jūs man vai ne, - viņš nopūtās, - bet es stāstu to, ko redzēju. Veca mašīna, Rolls vai Bentley, viens no tiem šikajiem, antīkajiem vāģiem, tika pāri krustojumam.

Viņu pārtrauca armijas vecākais tehniķis.

- Tas nav iespējams. Spriežot pēc mūsu ierīcēm, temperatūra virs M25 pārsniedz plus septiņsimt grādus pēc Celsija.

- Vai arī mīnus simt četrdesmit, - piebilda viņa asistents.

- ... vai simt četrdesmit zem nulles, - apstiprināja vecākais tehniķis. - Izskatās, ka rādījumi atšķiras, tomēr, manuprāt, varam apgalvot, ka tā ir tehniska kļūme.⁷ Jebkurā gadījumā pār M25 nevar pārlidot pat helikopters, lai nepārvērstos cepetī. Kā gan jūs, pie joda, varat teikt, ka antīka mašīna izbrauca cauri sveika un vesela?

- Es neteicu, ka sveika un vesela, - policists viņam aizrādīja.

Viņš jau nopietni apsvēra iespēju atstāt darbu Metropolitēna policijā un kopā ar brāli dibināt privātuzņēmumu. Brālis jau bija uzteicis darbu elektrotīklos un grasījās sākt audzēt vistas.

- Mašīna liesmoja, tomēr brauca.

- Vai tiešām domājat, ka jums kāds ticēs... - kāds sāka protestēt.

Četrdesmit pēdu augstumā pēkšņi atskanēja griezīgs, spalgs, dīvains troksnis, it kā vienlaikus spēlētu simts stikla harmoniku, visas mazliet greizi. Šķita, ka gaisa molekulas sāpēs vaid.

Pēc tam sekoja žvī-ī-īks. .

Debesīs peldēja mazs, balts motorollers, ietīts zilā gaismas nimbā ar sārtām malām. Pie stūres sēdēja pusmūža sieviete sārtā ķiverē, bet viņai cieši pieķēries bija neliels vīriņš lietusmētelī un fosforescējošā zaļā ķiverē (motorollers bija pārāk tālu, lai kāds ievērotu, ka viņš cieši aizvēris acis, bet tā tiešām bija). Sieviete spiedza: Dže-e-ero-nī-īmo!

viena no wasabi priekšrocībām, kā Ņūtons allaž uzsvēra, bija tā, ka grūti pateikt, kad tā ir smagi cietusi. Tagad viņam vajadzēja atkal un atkal uzbraukt uz ietves, lai izvairītos no zemē nokritušajiem zariem.

- Tevis dēļ man izbira visas kartītes!

Automašīna būkšķīgi nobumsījās atpakaļ uz brauktuves, un sīka balstiņa cimdu nodalījumā brīdināja, ka esot jāpievērš uzmanība eļļas spiedienam motorā.

- Nemūžam nespēšu tās tagad sakārtot, - Anatēma vaimanāja.

- Nav nekādas vajadzības, - Ņūtons maniakāli līksmi atbildēja. - Ņem, kuru gribi, viss viens.

- Kā tā?

-Ja Agnesei tiešām taisnība un viss notiek tā, kā viņa paredzēja, tad jebkura paņemtā kartīte būs svarīga. Loģiski.

- Pēdējās muļķības!