Locis Kids полностью

Jūs, protams, esat dzirdējuši par Erahuesas loci? Neesat? Visbiežāk viņu sauc par balto loci. Patiesībā viņš nemaz nav balts. Tā ir matrožu pasaciņa, leģenda, tāpat kā par Mobiju Diku. Par loci daudz rakstīts dažādos žurnālos. Ir pat garais stāsts ar no- nosaukumu «Baltais locis». Labs stāsts, taču autors to visu izfantazējis, izzīdis no pirksta. Gan par Lindalu, gan par Kidu. Viņš pat devis tiem citus, izdomātus vārdus. Lai nu kas, bet es to zinu! Es taču mācījos Oksfordā kopā ar Persivalu Lindalu. Arī šo ceļojumu uz Bruņurupuču salām mēs iecerējām kopīgi. Pat ideja par ultrahidrofonu, ko Lindals vēlā'k konstruēja, ir mana. Tomēr no mūsu kopīgā ceļojuma nekas neiznāca.

Tā nu notika, ka mēs — Lindals un es — abi reizē iemīlējāmies vienā jaunā personā.

Nevarētu teikt, ka bijām sīvi sāncenši, es- vienkārši paliku malā. Gan attiecībā pret jauno personu, gan pret Persivalu. Viņi drīz apprecējās, bet es aizbraucu uz Melburnu un sāku tur strādāt par līdzstrādnieku Galvenajā oke&noloģijas laboratorijā. Taču runa nav par mani.

Lindals tomēr realizēja savu ideju. Gribēju teikt — mūsu ideju, bet nevaru… Sakrājis pietiekami daudz naudas un atstājis jauno sievu pie saviem vecākiem Glazgovā, viņš šķērsoja okeānu un apmetās Ekvadorā. Viņam, protams, bija vesela kaudze ieteikuma vēstuļu, viņš, protams, laida darbā visu savu personisko pievilcību un, izmantodams sakarus augstākajās aprindās, sarīkoja ekspedīciju. īstenībā tā nebija nekāda ekspedīcija. Mazs kuterītis ar šauru kajīti kā rieksta čaumalu, dažas kastes ar konserviem un alu, divas šautenes, japāņu akvalangistu maska un pleznu komplekts — tas arī bija viss, ja neskaita hidrofonu, pamatīgu krājumu bateriju un vēl šādus tādus sīkumus. Kuterīti sauca par «Galapagu». Tādā šaubīgā kuģītī zem elegantā dzeltenzilsarkanā Ekvadoras karoga Lindals devās Klusajā okeānā.

Jūs jautājat, vai viņš brauca viens pats? Nu, protams, viens pats. Viņam gribēja piebiedroties kāds vietējais skolmeistars, bet tas pēdējā brīdī saslima vai izlikās saslimis, un Lindals devās ceļā viens.

Dienu viņš vadīja savu nožēlojamo «Gala- pagu», bet naktī, ja nebija gaidāms negaiss, izmeta enkuru un likās gulēt. Tieši uz klāja, apsedzies ar palagu un Dienvidu Krustu.

Vienā tādā naktī Lindalu uzmodināja spilgta gaisma. Balts prožektora stars pienagloja «Galapagu» pie okeāna virsmas gluži kā kukainīti pie -herbārija dēļa. Kad Lindals piecēlās, stars nodrebēja un mazliet pavirzījās sānis. Metrus četrdesmit aiz kuģa viņš ieraudzīja melnu zēmūdenes siluetu. No tās rēgojās lielgabals un divi smagie ložmetēji. Uz tiltiņa stāvēja cilvēks spīdīgā lietusmētelī ar ruporu rokā.

—       Kas šis par kuģi? — viņš jautāja angliski ar tikko samanāmu akcentu.

—       Pētniecības kuģis … Pierakstīts Gvajakilas ostā … Bet kas īsti esat jūs?

—       Kāda apkalpe? — cilvēks ar ruporu it kā nebija dzirdējis jautājumu.

—       Kas jūs tāds esat un uz kāda pamata pratināt mani eksteritoriālos ūdeņos?

—   Atbildiet, vai es jūs nogremdēšu!

Lindals paraustīja plecus,, pačamdījās pa

kabatām un, atradis cigareti, aizsmēķēja.

—   Cik tad cilvēku ir uz jūsu kuģa?

—   Es viens pats.

—       Viens pats?! — cilvēks lietusmētelī noliecās pār lūku un kaut ko pateica. Dažas minūtes ar kādu apspriedies, viņš atkal pacēla ruporu un nokliedza:

—       Tūlīt mēs jūs apciemosim! Tikai nedomājiet spirināties pretī, citādi noiesiet dibenā.

No zemūdenes atīrās laiva. Trīs airu pāri ritmiski gūlās ūdenī. Laiva viegli un bez trokšņa slīdēja pa eļļaino gaismas celiņu. Pakaļgalā uz sola melnēja lietusmētelī tērptā cilvēka siluets, un viņam blakus sēdēja kāds cits, kam galvā bija cepure ar augstu ieliektu virsu.

Kad laiva atsitās pret «Galapagas» bortu un abi šie cilvēki uzkāpa uz kuģa klāja, Lindals ar žestu aicināja viņus kajītē. Bet tur bija pārāk šauri, un tie novietojās zem klajas debess, jo vairāk tāpēc, ka klāju apgaismoja prožektors. Lindals tūlīt noprata, ka tie ir friči.

—  Atnesiet kuģa dokumentus, — pieprasīja virsnieks lietusmētelī.

Lindals atnesa.

Friči uzmanīgi pētīja kuģa žurnālu. Paņēmuši Lindala personas apliecību, viņi pagājās uz kuģa pakaļgalu, kur bija gaišāks, un sāka par kaut ko apspriesties. Līdz Lindalam atlidoja tikai frāžu fragmenti, turklāt viņš slikti zināja vācu valodu. Tomēr Lindals saprata, ka runa ir par viņu. Lietusmētelī tērptais virsnieks par kaut ko dedzīgi centās pārliecināt otru — slaidu, kalsenu gaišmati, bet tas nez kādēļ nepiekrita.

Kad viņi bija atgriezušies pie Lindala, gaišmatis jautāja:

—   Vai jūs esat anglis?

Gluži instinktīvi Lindals saprata, ka nevajag teikt patiesību. Bija 1939. gads, un viņš jauta, ka tuvojas karš.

—       Amerikānis. Mans vectēvs atstāja Vāciju un apmetās Bostonā.

—   Vai viņš bija vācietis?

—   Jā.

Vācieši saskatījās.

—       Vai jums ir laiva? — vaicāja gaišmatis.

Lindals pamāja un norādīja ar roku uz labo bortu.

—        Ļoti labi. Mēs jums dodam, — viņš paskatījās pulksteņa spīdošajā ciparnīcā, — četrdesmit minūtes. Iekraujiet laivā visu nepieciešamo un brauciet uz krastu.