Mazais cilvēkbērns полностью

Arkādijs Strugackis, Boriss Strugackis

MAZAIS CILVĒKBĒRNS

.

—   Zini, man ir tāda muļķīga nojauta … — teica Maija.

Mēs stāvējām pie glaidera, viņa lūkojās zemē sev pie kājām un ar papēdi drupināja sasalušās smiltis.

Es acumirklī neattapu, ko atbildēt. Nojautas man nebija nekādas, bet vispār ari man šeit nepatika. Samiedzu acis un paskatījos uz leduskalnu. Tas rēgojās pie apvāršņa kā milzīgs cukura bluķis, žilbinoši balts un smails kā ilknis, ļoti auksts un sastindzis, ļoti monolīts, un tā virsmai trūka ledum raksturīgā krāšņā mirdzuma — kā redzams, pirms simttūkstoš gadiem tas bija ielauzies šajā zemajā, neaizsargātajā krastā un tā ari grasās rēgoties te vēl simttūkstoš gadu — par skaudību citiem tādiem pašiem leduskalniem, kuri kā dieva nepieņemti dreifē atklātā okeānā. Līdzenā, pelēcīgi dzeltenā pludmale, neskaitāmām mirdzošām sarmas plēksnītēm nobārstīta, stiepās līdz milzīgajam leduskalnam, labajā pusē bija okeāns; tā svina pelēkā virsma atgādināja kausētu dziestošu metālu, kas aukstumā pēkšņi sācis virmot, bet pie horizonta okeāns izskatījās melns kā tuša un nedabiski sastindzis. Pa kreisi virs karstajiem avotiem, virs purva, kārtām klājās migla, cauri tai neskaidri vidēja spurainās sopkas, tālāk slējās tumšas, stāvas klintis, ko vietām greznoja sniega plankumi. Cik tālu vien sniedzās skatiens, šīs klintis stiepās visgarām krastmalai, bet virs tām vienmuļi saltajās, pelēki violetajās bezmākoņu debesīs parādījās sīciņa violeta saule, kas nedeva nekādu siltumu.

Vanderhūze izlīda no kuģa, tūlīt uzvilka galvā ādas kapuci un pienāca pie mums.

—   Esmu gatavs, — viņš ziņoja. — Kur Komovs?

Maija paraustīja plecus un uzpūta elpu sastingušajiem pirkstiem.

—   Droši vien tūlīt nāks, — viņa izklaidīgi atteica.

—   Uz kurieni jūs šodien brauksiet? — es jautāju Vanderhūzern. — Uz ezeru?

Viņš mazliet atgāza atpakaļ galvu, izstiepa apakšlūpu un pāri degungalam miegaini paskatījās uz mani; tagad viņš atgādināja pavecu kamieli ar lūša vaigubārdu.

—   Tev šeit vienam ir garlaicīgi, — viņš līdzjūtīgi noteica. — Tomēr būs vien jāpaciešas, kā tu domā?

—   Domāju, ka būs jāpaciešas.

Vanderhūze vēl vairāk atgāza galvu un ar tādu pašu kamieļa augstprātību paskatījās uz leduskalna pusi.

—   Jā, — viņš līdzcietigi atkārtoja. — Apkārtne te ļoti līdzīga Zemei, bet tā nav Zeme. Tāda ir visu Zemei līdzīgo pasauļu nelaime. Visu laiku juties kā piekrāpts. Kā apzagts. Taču arī pie tā var pierast, kā tu domā, Maija?

Meitene neatbildēja. Viņa šodien bija pavisam sadrūmusi. Vai arī sadusmota. Taču ar Maiju tā mēdz būt, viņai tā patīk.

Aiz muguras ar klusu švīkstoņu atvērās lūkas membrāna, un smiltīs nolēca Komovs. Žiglā solī, pa ceļam aizpogādams kažoku, viņš pienāca pie mums un aprauti jautāja:

—   Gatavi?

—   Gatavi, — atteica Vanderhūze. — Kur mēs šodien brauksim, Genadij? Atkal uz ezeru?

—   Jā, — atbildēja Komovs, pūlēdamies aizpogāt kažoku pie kakla. — Cik sapratu, Maija, mums šodien ir sešdesmit ceturtais kvadrāts. Mans rajons: ezera rietumu krasts, augstienes ar atzīmēm septiņi un divpadsmit. Sarakstu precizēsim pa ceļam. Popov, es palūgšu jūs nosūtīt radiogrammas, atstāju tās kabīnē. Sakari ar mani caur glaideri. Atgriešanās astoņpadsmitos nulle nulle pēc vietējā laika. Ja iznāks aizkavēties, tad paziņosim.

—   Skaidrs, — teicu bez entuziasma, jo man nepatika piebilde par iespējamo aizkavēšanos.

Maija klusēdama piegāja pie glaidera. Komovs, beidzot ticis galā ar kažoka aizdari, pārvilka ar plaukstu pār krūtīm un sekoja viņai. Vanderhūze paspieda man plecu.

—   Mazāk blenz uz visām šīm peizāžām, — viņš deva padomu. — Pēc iespējas vairāk sēdi mājās un lasi. Saudzē nervus.

Vanderhūze bez steigas ierausās glaideri, iesēdās vadītāja krēslā un pameta man ar roku. Maija beidzot atļāvās pasmaidīt un arī pamāja. Komovs neskatīdamies pa

meta ar galvu, mašīnas lūka aizvērās, un es viņus vairs neredzēju. Glaideris nedzirdami izkustējās no vietas, strauji uzņēma gaitu, slīdēdams uz priekšu un uz augšu, pēc tam, ātri attālinādamies, pārvērtās par mazu, melnu punktu, kas drīz vien izgaisa. Es paliku viens.

Kādu laiku stāvēju, rokas dziļi kažoka kabatās sabāzis, un skatījos, kā darbojas mani palīgi — kiberi. Pa vienu nakti tie bija krietni pastrādājuši, iztērējušies un tagad, maksimāli atvēruši saules encrgosavācējus, kāri rija bālo buljoniņu, ar ko viņus baroja vārgais violetais spīdeklis. Nekas cits tiem nerūpēja. Un nekas vairāk nebija vajadzigs, pat es ne — vismaz līdz tam laikam, kamēr nav izpildīta paredzētā programma. Tiesa gan, tiklīdz nokļuvu neveiklā Toma vizieru redzeslaukā, viņš iededza rubīnsarkanos priekšējos signālus, un to varēja uzskatīt gan par sveicienu, gan izklaidīgi pieklājīgu goddevību, taču es zināju, ka tas gluži vienkārši nozīmē: «Man un pārējiem viss kārtībā. Pildām savu uzdevumu. Vai jaunu norādījumu nav? Man nebija jaunu norādījumu. Jutos ļoti, ļoti vientuļš, un visapkārt valdīja liels, ārkārtīgi liels klusums.