— Kādēļ strīdēties! Par ko? — Petrenko iekliedzās, uzlēkdams no savas vietas. — Konstantin Sergejevič, dārgais! Atļau-, jiet man jūs noskūpstīt aiz prieka . . . Vai tiešām jūs vēl neesat sapratis? Mūsu priekšā taču ir atklājums! Un kāds vēl! Es esmu ļoti priecīgs, ka palīdzēju šajā lietā . . . Mēs raidītāja jaudu palielināsim un . . . Saprotat?
Petrenko ar plaši izplestam rokam tuvojās Šabaļinam. l.Jn pēkšņi Sabaļins, priecīgi iekliedzies, metās viņam pretim.
— Gāzu šūniņu jonizācijā!… — viņš sajūsmā izsaucās. — Tātad, jo lielāka jauda, jo biezāka dūmaka, jo enerģiskāk sabrūk kristāli … Pjotr Timofejevič, ļaujiet sevi noskūpstīt!
«Nu, tagad, šķiet, viņi abi ir jukuši!» nodomāja direktors.
* *
Apakšzemes grotē bija dzirdami metala instrumentu klaudzieni, solu čirkstoņa. Noslēdzās jauna, ļoti spēcīga aparata uzstādīšana.
— Vai uztraucaties? — klusi iejautājās Petrenko, pieiedams pie Ša balina.
Atbildes vietā Sabaļins paņēma viņu zem rokas.
— Cīnīsimies kopā, — viņš teica. — Lai arī kādi būtu pirmie rezultāti, — neatkāpties! Jūs man pierādījāt, ka arī neveiksmes daudz ko atklāj.
Sākums nevēstīja neko labu. Pēc tam kad aparats bija iedarbināts, uz sienas parādījās gaiši zils plankums, kas apgaismoja groti vājā, mirgojošā gaismā. Pagāja dažas minūtes. Zilais plankums apdzisa. No sienas atlūza daži sīki gabaliņi — it kā būtu nobirzis apmetums.
Tas nepavisam nebija tas, ko gaidīja zinātnieki.
— Saīsināsim vilni,— ieteica Sabaļins. — Atkal sākas neveiksmes šajā apburtajā grotē.
Viņš piegāja pie aparata un sāka griezt noskaņošanas pogu. Gaismas plankuma spožums palielinājās. Nu jau tas iemirdzējās apžilbinošā zilumā. Daži lieli gabali izkrita no plankuma vidus.
Šabaļins vēl pagrieza pogu.
Un pēkšņi siena, uz kuru bija vērsts decimetra viļņu izsta- rojums, sāka kust skatītāju acu priekšā. Šņāca plīstošie kristāli. Likās, tūkstošiem asu adatu dūrās iezī. Tajā vietā, kur spīdēja gaiši zilais plankums, siena saira, izkusa.
Šabaļins pieliecās pie aparata. Zilais, spīdošais plankums sāka kustēties. Un visur, kur vien krita stari, apakšzemes grotes siena atdzīvojās.
Spēcīgā decimetra viļņu plūsma, daudzreiz spēcīgāka par to, kuru Sabaļins agrāk lietoja ģeoloģiskai izlūkošanai, sakarsēja mikroieslēgto gāzi. Miljardiem gāzes pūslīšu, laužoties laukā, plēsa pušu savas šūnas. No ielcšienes saplēstie kristāli sa- birza smiltīs.
Tas bija pasakains skats. Neredzamais radiostars kala cieto iezi ātrāk nekā skaldāmās mašinas un atskaldāmie veseri un pie tam mazāk bīstami nekā amonits.
Direktors piegāja pie zinātniekiem, kas stāvēja turpat līdzās, un uzlika viņiem rokas uz pleciem.
— Un es jau gandrīz domāju, — viņš teica smaidīdams, — ka jums biedrisko attiecību ziņā nav viss gluži kārtībā. Bet izrādās, ka jums ir radoša sacensība!
Noknikšķēja Sabaļina pagrieztais izslēdzējs. Gaiši zilais plankums nodzisa. Aparats pārstāja dūkt. Iestājoties klusumam, bija dzirdama viegla sprēgāšana — it kā sprakstētu oglītes dziestošā patvārī. Kaut kur dziļumā dziestošie kristāli vēl turpināja plaisāt.
Petrenko piegāja un pielika ausi pie sienas.
— Nu, kā ir, vai čaukst? — jautri jautāja direktors.
— Čaukst! — Petrenko atbildēja. — Dzirdat?
Klusa čaukstēšana kā izskanošs tonis gausi dzisa zem apakšzemes velvēm.
Katrs sitiens, vienmērīgi skaitīdams sekundes, dobji atbalsojās zem vecās institūta ēkas tukšajām velvēm. Agrāk šie pierastie klaudzieni nevienam nelikās tik skaļi — tie pazuda studentu drūzmas trokšņainajā čalā. Un, tikai rosīgajai dienai dziestot, tie, daudzkārt atbalsodamies bezgalīgo gaiteņu augstajās velvēs, papildināja to netveramo svinīgumu, kas pildīja vecās ēkas vakara klusumu.
Turpretim tagad šie tikšķošie elektriskie pulksteņi, kas atradās gandrīz visās Ļeņingradas Politechniskā institūta istabās, vakarā, naktī, no rīta un dienā bija vienīgie, ka atgādināja par dzīvi. Visur bija redzamas nesenās un steidzīgās evakuacijas pēdas.
Taču vienā no istabām pulkstenis nebija vienīgais valdītājs. Tā nebija tukša kā pārējās. Tajā arvien vēl atradās sarežģīti fizikas aparati.
Istabā uzturējās meitene.
Rietošās saules sārtie stari krita tās gaišajos matos. Taču Zoja (tā sauca meiteni, profesora Ļeontjeva meitu) centās paslēpties ēnā, noliecoties pār zemu laboratorijas galdu. Nopietni koncentrējusies, viņa nodevās novērošanai. Uz fluorescējoša, apaļa ekraina, kas atradās tās priekšā, mirgoja zili, skrejoši viļņi, nemitīgi mainīdami savus dīvainos veidus. Meitene strādāja ar katodoscilografu — mūsdienu elektronu technikas augstās poēzijas brīnišķīgu, dzīvu iemiesojumu.
