— Es šeit uz galda atstāju savu burtnīcu ar piezīmēm, — viņa teica. — Nu burtnīcas vairs nav. Tā ir nozudusi.
Kad pie apvāršņa tumšsārtās krāsās uzausa salts rudens rīts un par laukiem nolaidusies pirmsausmas miglas dūmaka kļuva gaišāka, varēja redzēt, ka no smagās mašinas, kas apstājusies 11/ ceļa, izlēca slaids, jaunā šinelī tērpies sarkanarmietis. Viņš
ilgi raudzījās apkārt un beidzot, izvēlējies vajadzīgo virzienu, naski aizsoļoja projām no ceļa.
Tālumā gandrīz nepārtraukti smagi būkšķēja lielgabali. Kanonade bieži saplūda apslāpēta, ilgstoša rūkoņā, no kuras reizēm izlauzās atsevišķi, skaļi, cits citam neritmiski sekojoši dārdi.
Sarkanarmietis reizēm apstājās un palūkojās visapkārt. Aizmugurē uz gaišās debess fona neskaidri iezīmējās tālās pilsētas namu tumšie silueti, virs kuriem pacēlās milzīgs zelta kupols un divas tievas torņu smailes. Tā bija Ļeņingrada.
— Kas nāk? Caurlaidi! — pie dzeloņstiepļu aizžogojuma atskanēja sargkareivja balss.
Slaidais sarkanarmietis rādīja sargam papīru. Tas ilgi grozīja to rokās, rūpīgi aplūkodams no abām pusēm.
— Ejiet! — viņš pēdīgi teica un atgrūda vārtiņu aizbīdni.
Nelielajā, ar dzeloņstiepli iežogotajā platībā nebija redzams
nekas, kas durtos acīs. Šur tur virs zemes pacēlās plakani paaugstinājumi, kas liecināja, ka tur ir zemnīcas. Pa šaurām koka kāpnītēm atnācējs nokāpa vienā no tām. Viņš sāka uzmanīgi spraukties gar komplicētiem elektriskiem aparatiem, kas bija salikti apakšzemes telpā. Novilcis šineli, sarkanarmietis apsēdās pie galda un sāka izdarīt atzīmes desmitverstu apvidus karte, kas atradās viņa priekšā.
Cilvēki, aizrāvušies spraigā darbā, atnācējam gandrīz nepievērsa uzmanību. Vienīgi kāds seržants klusītēm piecēlās no savas vietas un piegāja pie sarkanarmieša.
— Nu? Vai biji Politcclīniskajā? — viņš čukstus vaicāja, pieliecies pie pašas auss.
— Biju, — klusi atbildēja sarkanarmietis.
— Atradi?
— Patlaban nav īstais laiks, pastāstīšu vēlāk… Jāziņo priekšniekam.
Durvis atvērā". un telpā ātriem soļiem ienāca apakšpulkvedis.
— Biedri Krichaļov, kāpēc nav ziņu no sestā iecirkņa? — viņš jautāja, apstājies pie ieejas.
Mazliet sakumpis maza auguma kapteinis, priekšniekam ienākot, panācās nedaudz uz priekšu.
— Atļaujiet ziņot, biedri apakšpulkvedi, — viņš iesāka. — Ziņojumu patlaban vēl papildina. Šonakt pulksten divos un trīsdesmit astoņās minūtēs reģistrēta jauna šāviņu grupa . . .
— Ienāciet pie manis pēc divdesmit minūtēm ar visiem materialiem, — basa balsī noteica apakšpulkvedis un nozuda aiz durvīm.
Kapteinis Krichaļovs piegāja pie viena no aparatiem un apsēdās uz taburetes. Klusumu zemnīcā • traucēja tikai aparatu vienmērīgā sīkšana.
Kapteinis uzmanīgi ieskatījās horizontālajā panelī virs sava aparata, kuru apgaismoja sīka elektriskā spuldzīte. Pa paneli nepārtraukti slīdēja plata papīra lente, tīdamās no viena veltnīša uz otru. Uz lentes lēni parādījās vairākas smalkas līnijas, kuras aparats automatiski uzvilka ar tinti.
— Biedri kapteini, atļaujiet ziņot! …
Krichaļovs pagrieza galvu un ieraudzīja savā priekšā nesen zemnīcā atnākušo sarkanarmieti.
— Ziņojiet!
— Ierindnieks Ozerovs ieradies no Ļeņingradas, kur izpildīja jūsu uzdevumu.
— Nu, un kādi ir rezultāti?
Bet sarkanarmietis nepaguva neko atbildēt. Aparata bija dzirdama viegla, čaukstoša skaņa. Kapteinis tūdaļ pavērsās pret aparatu. Sastinga arī sarkanarmietis Ozerovs, acīm ieurbies slīdošajā lentē. Viena no zīmētajām līnijām izdarīja spēju lēcienu. Tai sekoja arī citas. Pēc dažām sekundēm papīru noklāja līkloču līnijas, kas dažkārt cita citu krustoja. Tad līniju svārstības sāka norimt un no aparata aizstiepās lente ar vienādām, paralēli novietotām svītriņām.
Krichaļovs paskatījās pulkstenī un ar šķērēm nogrieza slīdošo papīru.
— Steidzami atšifrējiet, biedri Ozerov, — viņš teica. — Par brauciena rezultātiem ziņosiet pēc tam. .. Atkal, šķiet, uz Ļeņingradu! — kapteinis pieceldamies skaļi noteica. — Šoreiz, redzams, ļoti liela kalibra.
Krichaļovs devās uz izeju, viņu pavadīja pie aparata strādājošo cilvēku satrauktie skatieni.
Pazemes istabā atkal iestājās klusums.
Šeit atradās skaņu mērīšanas punkts. Tā bija aplenktās pilsētas artilērijas akustiskās izlūkošanas sirds. No šejienes ar desmitiem jutīgu skaņu uztvērēju un mikrofonu, kas bija novietoti uz lauka un ar vadiem savienoti ar reģistrējošiem aparatiem, izdarīja pāri lidojošo šāviņu skaņu novērojumus. Zemnīcās atradās aparatūra, ar ko pēc skaņas varēja noteikt ienaidnieka artilērijas atrašanās vietu.
Uz rotējošas papīra lentes ar smalkām tintes līkloču līnijām tika atzīmēts, kādā secībā šāviņš gājis pāri vienam vai otram mikrofonam. Izmērījot iegūtās līknes un izdarot aprēķinus, varēja uz kartes noteikt vietu, no kuras bija izšauts ienaidnieka šāviņš. Izlūkošana ar skaņu mērīšanu, kāda jau sen pastāv visās armijas, diezgan precizi norāda ienaidnieka lielgabalu novietojumu.
Bezjēdzīgā, barbariskā Ļeņingradas apšaude bija sākusies nesen. Skaņu mērīšanas punkta darbinieki strādāja ar lielu atbildības izjūtu.
