Paiet dažas dienas. Saņemu ziņojumu: pie mums braucot profesors. Nākamajā dienā nosūtu Vasiliju Vasiļjeviču ar mašinti uz dzelzceļa staciju sagaidīt.
Tā es arī tagad saku: ej nu sazini cilvēku pēc ārējā izskata. Šajā pašā telpā, kur mēs ar jums patlaban atrodamies, ienāk kāds gara auguma izskatīgs cilvēks. Sejas izteiksme viņam stingra, es pat teiktu — tāda kā uzpūtīga un ļoti pašpārliecināta.. «Nu,» es domāju, «tūdaļ redzams, ka profesors.»
— Labdien, — es saku. — Jūs laikam sakarā ar sarkankoku?
— Pilnīgi pareizi, — viņš atbild. — Atļaujiet iepazīties. Mans, uzvārds Pavļinskis …
Es nu, protams, sāku uztraukties. Nosēdinu viesi. Pavaicāju; vai viņš pēc ceļa nav noguris, un šo to citu un drīz sāku stāstīt par mūsu kolchozā izdarīto atklājumu. Ar vārdu sakot, uzņemu lietišķas sarunas.
Profesors runā tik skaļā balsī, mazliet vārdus stiepdams, it kā lasītu lekciju. Pie tam lielāko tiesu lieto svešvārdus. Tā, piemēram:
«Pigmentacijas process savienojumā ar disociaciju jeb cirkulāciju, pastāvot konvencialām strāvām, zinātnē nav jaunums . . .»<
Jūs, protams, vaicāsiet, kā es varēju paturēt prātā visus šos vārdus. Nu, gluži vienkārši!
— Piedodiet, — es profesoram saku, — jūsu norādījumus» kuriem ir milzīga zinātniska nozīme, man nepieciešams pierak- stīf, citādi aizmirsīšu.
Viņš parausta plecus (sak, ir gan nejēga!) un atbild:
— Nu, labi, rakstiet vien!
Aši uzskribelēju un domāju: «Vēlāk izpētīšu…»
— Jūsu izgudrotājs, — profesors turpina (pie kam vārdu «izgudrotājs» izrunā tā sevišķi sausi), — jūsu izgudrotājs, pēc manām gluži subjektivajām domām, protams, neko nav izgudrojis un neko nav atklājis, spriežot pasaules zinātnes plašajā mērogā.
— Vai tiešām, — es vaicāju, — augošu koku koksnes krāsošana jau kaut kur tikusi izmantota?
— Tas ir fakts, — viņš atbild, — kas vēl absolūti nav aprobēts. Tomēr domāju, ka fundamentālo avotu skrupuloza studēšana dos konstatāciju par analogu vai pilnīgi identisku gadījumu …
Es nopūtos un atkal pierakstīju.
