Un tad -tas notika. Bet, iekams es jums to stāstu, jāpaskaidro paša mēģinājuma būtība, lai jums būtu skaidrs, par cik mana iejaukšanās palīdzēja šo jautājumu pareizi atrisināt.
Iedomājieties tikai, dabā pastāv kāda ļoti dīvaina parādība. To sauc par bumbveidīgo zibeni. Ļoti jocīga lieta! Parastais zibens — tas ir visiem saprotams. Tā ir visīstākā elektriskā dzirkstele, tikai ļoti liela. Tā lēkā no viena mākoņa uz otru, bet dažreiz arī no mākoņa uz zemi. Kā nu kuro reizi. Bet bumbveidīgais zibens — tas gan izstrādā trikus. Nez kādēļ tas savēlies bumbā un traucas pa gaisu, kā pagadās. Labi vēl, ja būtu tik vien! Bet gadās, piemēram, ka pa vaļēju logu viņš ielien istabā un sāk tur ārdīties pēc patikas. Vai arī pēkšņi ar lielu troksni pārsprāgst. Vispār ar to nav joki. Ārdošais spēks tam ir milzīgs.
Šī parādība, vispār runājot, pati par sevi ir ļoti noslēpumaina. Redziet, kas par lietu: līdz pat šim laikam nevienam zinātniekam nav izdevies, teiksim, notvert tādu zibeni un izpētīt, kā pienākas. Tā ir ļoti reta parādība, un pie tam — pamēģiniet vien paši notvert šo zibeni! …
Jau sen daudzi zinātnieki centušies mākslīgā ceļā laboratorijās izgatavot bumbveidīgo zibeni. Bet atkal jāsaka, kā tu to izgatavosi, ja tā iekšējā uzbūve nav zināma! Lūk, Pjotrs Sidorovičs man pastāstīja, kādi tikai mēģinājumi nav tikuši izdarīti! Piemēram, kāds ārzemju zinātnieks, tas, ko domājat, ar petroleju aplaistījis elektriskos vadus, starp kuriem lēkājusi parastā dzirkstele. Tad publicējis zinātnisku paziņojumu, it kā ar palielināmo stiklu esot redzējis mazas bumbiņas, uz mata līdzīgas sīciņiem bumbveidīgiem zibeņiem. Bet mūsu Pjotrs Sidorovičs atkārtojis šo mēģinājumu un paziņojis, ka viss tas ir blēņas, vienkārši kaut kāds petrolejas uzliesmojums, nevis zibens. Tas jau arī saprotams. Ar petroleju tur nevar līdzēt, tā ir smalka lieta .. .
. . . Tā nu sēžam tranšejā. Šņākoņa arvien vairāk pieaug. Palūkojos laukā—bumbiņa gluži tuvu!
— Biedri profesor! — es saucu. — Nāk šurp! Jau blakus!
— Noliecieties zemāk! — profesors izrīko. — Iespējams, ka būs sprādziens. Neuztraucieties, biedri! Ievērojiet kārtību!
Pēkšņi mēs atradāmies cits citam virsū. Es, protams, pašā -augšā …
Nu jūs man jautāsiet: kāpēc tad vajadzīgs tāds atklājums, ja tas tik' neglīti uzvedas? Es jums to paskaidrošu itin vienkārši.
Mūsu izgudrotājiem bija izdevies uzbūvēt aparatu, ar ko iegūt bumbveidīgo zibeni. Vēl tikai par dažiem sīkumiem šajā. aparatā Pjotrs Sidorovičs man nav nekā paskaidrojis. Tāpēc man pagaidām grūti pastastīt, kā aparafs uzbūvēts. Un tas jau arī nav tik svarīgi. Bet, kādēļ tads zibens vajadzīgs, — tas ir pavisam kas cits.
Ar to, ziniet, atrisina ļoti daudzas fizikas problēmas. Kāpēc elektrība saveļas bumbā? Kādēļ tas tā? Vai šo parādību var izmantot, piemēram, saimnieciskiem vai militārās aizsardzības- mērķiem? Un ko domājat! Mazajā bumbiņā sakopojas milzīgs elektrības daudzums. Bumbiņa ir viegla, lido pa gaisu. Ja varētu to kādā burkā iesēdināt — un lūdzu! No tās var elektrisko apgaismošanu ierīkot vai, teiksim, caur elektromotoru darbināt kūlēju. Ir jau, protams, akumulatori, tikai tie, nolādētie, ļoti; smagi. Es, piemēram, nesen tikko neparstiepos, palīdzot tos nest uz lauku. Un elektrības tajos gauži maz. Nepilnīgi, ar vārdu sakot. ..
… Sēžam savā ierakumā un klausāmies apnicīgajā šņākoņā.
— Kur tā ir? Kurš tuvāk, paskatieties! — profesors palūdza.
— Blakus šņāc! — es saucu. — Pavisam klāt!
— Tas, liekas, biedri, esmu es, — kads ierunājās. — Man kaja saspiesta . .. Ja kāju varētu atbrīvot, tad varbūt es vairs nešņāktu.
Es palūkojos laukā — bumbiņa patiešām itin tuvu. Ko tad, domāju, ja nu no tiesas sprāgst? Jūs droši vien nospriedāt, ka šāds zibens nevar noderēt par aizsardzības līdzekli. Tāpēc, lūk, ka tas lido, kurp vēlas, un sprāgst, kad vēlas. Nekā tamlīdzīga? Vajag tikai iemācīties to, kā nākas, vadīt. Šis mēģinājums, par kuru patlaban stāstu, bija, tā sakot, pirmais. Šādā gadījumā vienmēr iespējamas kādas kļūdas. Tas ir dabiski. Šo to nav paredzējuši, vēl kaut ko aizmirsuši, tur kāda formula izrādījusies pārāk sarežģīta. Tas nu pirmajā pārbaudē tad arī noskaidrojas- Vispār jāsaka, šādas pārbaudes dažreiz var būt ārkārtīgi bīstamas. Nu, bet ko lai dara! Zinātnieki riskē, un arī mēs, poligona darbinieki, dažreiz dabūjam savu tiesu. Es jau jums teicu, ka darbs mums ir ļoti nopietns …
Es atkal palūkojos no paslēptuves. Redzu — tā kā mazliet attālinātos …
— Biedri profesor! — es saucu. — Lido atpakaļ!
— Bet kādēļ šņāc? — vaicā Pjotrs Sidorovičs.
— Vai, mana kāja! Laidiet kāju vaļā! — žēlabaini saka saspiestais biedrs.
Ieklausos: šņākoņa patiešām pastiprinās. Skatos — nāk atkal šurp.
— Biedri profesor! — es saku. — Virzās šurp . . . Un vai ilgii tas mūs tā muļķos?
— Nezinu, dārgais … Viss tagad ir atkarīgs no gaisa mitruma un no tā, kādā pakāpē ar elektrību piesātināts pats zibens, — profesors atbild.
