Piegāju pie durvīm, un te sanāca neliela aizķeršanās. Slēdzene bija bez aizbīdņa, kas nozīmēja, ka durvis no otras puses aizvērot bez atslēgas neaizslēgsies. Negribēju Mironam pabāzt tādu cūcību, atstājot durvis vaļā, un tāpēc nolēmu veikt ārkārtējus pasākumus.
Šoreiz man pat nevajadzēja aizvērt acis. Pastiepu roku uz priekšu, un tā izgāja cauri durvīm, nesastopot ne mazāko pretestību. Palika tikai problēma – kur tas varēja mani aizvest? Katram gadījumam uzmanīgi izbāzu galvu caur durvīm un paskatījos apkārt. Šoreiz tomēr teleportācija nebija ieplānota, un es saskatīju sev priekšā kāpņu telpu, ko vāji apgaismoja putekļaina spuldzīte. Taču teleportācijas problēmas vietā radās cita. Kāpņu posmā, cieši pieķērusies margām, stāvēja večiņa kožu sacaurumotā kažokā un izbolījusies skatījās uz galvu, kas izspraukusies caur durvju koksni. Vecenītes acīs stinga šausmas, smalki trīcēja lūpas.
- Hm... - nomurmināju, izgāju caur durvīm un nez kāpēc notīrīju jaku. - Atslēgas ir kaut kur pazudušas, - ne no šā ne no tā atvainošanās tonī izgrūdu.
- Svēts, svēts, svēts ... - vecenīte murmināja, lēnām saļimstot uz kāpnēm un dedzīgi krustoties.
Negaidot, kamēr viņa noģībs, es metos garām un noskrēju lejā pa kāpnēm. Tā lūk dzimst leģendas par ļaunajiem gariem.
Ārā bija vēss un drēgns, no debesīm krita ledus graudi uz pusēm ar lietu, pārklājot bruģi ar smilšpapīram līdzigu ledu. Šādos laikapstākļos labs saimnieks suni no mājas nedzīs. Eh, dzīve kļuvusi sliktāka nekā sunim ... Neskatoties uz dolāru pakām kabatās. Pacēlu jakas apkakli, aiztaisīju rāvējslēdzēju līdz zodam un, paslīdot uz ledus, steidzos uz tramvaja pieturu, neaizmirstot paskatīties apkārt. Pārāk labi atmiņā bija palicis, kā mani nolaupīja ar mikroautobusu.
Sastrēgumstunda jau sen bija garām, tramvajā cilvēku nebija daudz, citādi diez vai būtu uzdrošinājies braukt ar sabiedrisko transportu. Kaut kāda paranoja – gandrīz katrs pasažieris man šķita "Horizonta" aģents. Cilvēki skatījās uz mani aizdomīgi un, tikai nobraucis pāris pieturas, sapratu, ka pie vainas ir mana neadekvātā uzvedība. Es raustījos, drebinājos, vajāti skatījos apkārt... Turklāt tramvaja līnija šķērsoja mežu, kura dziļumā atradās psihiatriskā slimnīca. Pats šajā maršrutā bieži biju saticis ne visai adekvātus cilvēkus.
Es iedomājos, kas notiktu, ja kāds no pasažieriem pienāktu pie manis un pateiktu: “Pilsonis Jegoršins? Iesim nu." Rokas un kājas, kā to dara asa sižeta filmu varoņi, es nemāku vicināt, un miliciju saukt bezjēdzīgi. Ja Ivanovs man uzrādīja rajona pilnvarotā apliecību, tad citiem aģentiem var būt arī nopietnāki dokumenti. Beigas ir iepriekš zināmas, tāpēc nav ko raustīties. Kā saka, ja izvarošana ir neizbēgama, tad atgulies un...
Tramvajs noraustījās pagriezienā, es mēģināju satvert margas, bet pagrābu garām un tik tikko noturēju līdzsvaru. Precīzāk, no malas varēja šķist, ka pagrābu garām, bet pats redzēju, ka roka, nesastopot pretestību, izgāja cauri margām. Labi vēl ka caur grīdu uz sliedēm neizkrītu! Vēl viena problēma uz manas galvas. Nebiju paaspējis iemācīties iet cauri sienām, kā jau jāiemācās kontrolēt šo prasmi, lai neizkristu no braucoša transportlīdzekļa.
Šis incidents novērsa mani no paranojas, un man izdevās saņemties. Lai notiek kas notikdams. Dzīvojam, galu galā, tikai vienreiz, un mums jādzīvo sava dzīve tā, lai ... Hm ... Vispār, lai nodzīvotu. Vēlams sev par prieku.
Kad tramvajs brauca garām pilsētas bibliotēkai, man iedūrās sirdī. Nebija sanācis dzīvot tā, kā gribētos. Bet ne Buratino, ne organizācijai "Horizonts" ar to nebija nekāda sakara.
Ieejot kafejnīcā, sagaidīju, ka galda galā ieraudzīšu Mironu, ko ielenkuši kolēģi mākslinieki. Viņam patika, kad bija nauda, izrādīties. Un arī bārmenis deva mājienu, ka Mirons šķiež naudu. Taču kafejnīcā bija tikai trīs klienti. Vienā stūrī pāris pusaudžu malkoja alu, bet otrā stūrī viens pats, sēdēja Mirons, ar pustukšu degvīna karafi. Viņš drūmi rakņājās pa šķīvi un ne uz vienu neskatījās.
Es piegāju pie bāra un pamāju.
- Labvakar, Denis Pavlovič, - Serjoža sveicināja, izņēma no letes smagu lielgrāmatu un atvēra to. – Šomēnes jūs neesat saņēmis nevienu alu. Kādam dodat priekšroku?
- Alu nevajag, - es teicu. - Dod man pudeli laba konjaka.
Pasniedzos kabatā un pēkšņi sapratu, ka ar rubļiem par konjaku man nepietiks. Ar nelielām grūtībām sakasīju kopā sīknaudu braucienam tramvajā.
Serjoža ar šaubām paskatījās uz mani, nesteidzot pasniegt konjaku.
- Vai atlikumu varēsi izdot? - pajautāju, izvilkdams simts dolāru banknoti.
Bārmenis neticīgi paņēma naudu, paberzēja to starp pirkstiem, paskatījās pret gaismu.
– Vai esat ar Saveliju Ivanoviču sarunājuši? - viņš jautāja. – Vai arī vienu iespiedmašīnu uzbūvējāt par abiem?
- Nē, mēs pa vecam, ar zoss spalvu zīmējam. Visu nakti ņēmāmies.
- Baidos, ka atlikumu nesakasīšu, - Serjoža pakratīja galvu. - Redziet, cilvēku gandrīz nav, - viņš pagrieza acis pret zāli. - Ar grūtībām Savelijam Ivanovičam izdevu.
- Tad ierakstiet savā lielgrāmatā kā avansa maksājumu maniem turpmākajiem apmeklējumiem. Tā var?
