— Klēra! Beidzot tu esi klāt! — Gresa aizsvieda notis, pietrūkās kājās un apķērās viņai ap kaklu. — Vienu mirklīti, miss Ortone, piedodiet, lūdzu… Es pabeigšu slundu, tikai ļaujiet mums sasveicināties.
Miss Ortone ir nedomāja protestēt. Ar nelaimes piemeklēta cilvēka pacietību viņa salika rokas klēpī, apsēdās tumšā kaktiņā un klusēdama sēdēja kādu pusstundu, kamēr meitenes pļāpāja, aizmirsušas viņas klātieni. Viņas pļāpāja, kā jau tas divām privileģētās šķiras dīkdienēm pienākas, gan par šo, gan par to — par Varšavas operu, par Rachmaņinova koncertiem, par jauno Arturu Morlenderu, par Masku, vēlreiz par jauno Morlenderu, vēlreiz par Masku. Noskaidrojās: Klēra dievināja Arturu, Gresa dievināja Masku.
— Šis tavs Arturs — ir īsts tūļa, — paspruka senatora meitai sarunas beigās. — Vismaz pasaki, vai viņš ir kaut reizīti redzējis manu Masku?
— Misters Morlenders neinteresējas par sievietēm, — sausi atbildēja Klēra, — visus viņa prātus pārņēmušas atriebības domas. Tu taču zini, ka viņa tēvu nogalinājuši boļševiki, tas tagad pierādīts galīgi. Viņš taisās sacelt pret tiem visu Eiropu.
— Fī, cik muļķīgi!… Klēra, zini ko: man ļoti gribētos, lai tu paskatītos uz Masku, man interesē zināt lavas domas. Viņa ir šiks, daiļums, burvība, nu, es tev nevaru pateikt, kas viņa ir. Bet, galvenais, viņa man liekas šausmīgi nelaimīga.
— Gresa, atkārtoju tev, ka ne es, ne Arturs — mēs neinteresējamies par tamlīdzīgām sievietēm.
— Tu runā tādā tonī, it kā jūs būtu saderinājušies!
Klēra iekaisa dusmās. Gresa sabozās. Saruna izjuka. Miss Ortone paskatījās pulkstenī, klusītēm piecēlās no savas vietas, nemanot uzlika cepuri, nolaida pāri sejai plīvuru, atsveicinājās no abām meitenēm un klibodama atstāja mūzikas istabu.
Klēra pavadīja viņu ar izbrīna pilnu skatienu.
— Gresa, es nevaru saprast, kāpēc tu mācies pie šās neglītās, klibās, neveiklās vecmeitas, kas drīzāk atgādina veļas mazgātāju nekā muziķi. Tu taču varētu atrast sev lielisku skolotāju.
Gresa no dusmām piesarka, pietrūkās kājās un aiztaisīja cieši durvis.
— Kaunies! — viņa čukstēja draudzenei. — Miss Ortone vēl nav nokāpusi lejā pa trepēm — viņa droši vien visu dzirdēja. Un viņa nemaz nav krople, bet…
Šai mirklī Gresa apstājās, un viņai ienāca prātā, ka ne reizi nebija padomājusi par miss Ortones ārieni. Papurinājusi sprogainos matus, meitene mēģināja atcerēties savu skolotāju: viņas seju, smaidu, rokas; tiesa, acis viņa nepacēla un padarīja tās bezveidīgas ar brillēm, rokās reimatisma dēļ nēsāja cimdus, matus sukāja gludi un paslēpa tīkliņā, smaidīja reizi mēnesī, bet tomēr, tomēr, ja atceras … Gresas sejā staroja pilnīgs triumfs. Viņa paskatījās uz draudzeni uzvaras priekā un, pašai negaidot, nobeidza:
— Un tomēr es tev teikšu, — miss Ortone ir skaista!
Nabaga miss Ortone dzirdēja visu, ko teica Klēra. Acīm redzot tas viņu pārāk nesarūgtināja. Viņa tikai sapogāja adīto jaciņu un sāka klibot vēl stiprāk. Nonākusi līdz 7. avēnijai, viņa iekāpa autobusā, brauca kādu pusstundu un izkāpa tieši pretī tumšajai mājai pagājušā gadsimta stilā, vienai no tām nedaudzajām senatnes drumslām, kas bija saglabājušās Ņujorkā.
Pagāja vairākas minūtes, kamēr viņai atvērās durvis. Zēns ar pozamentiem rotātos svārciņos aizsmakušā balsī jautāja (viņa seja no raudāšanas bija sarkana):
— Kas jums vajadzīgs?
— Man vajag sastapt notāru Kraftu. Te ir mana vizītkarte.
Zēns izbrīnījies skatījās uz meiteni, kamēr viņa roka mechaniski paņēma vizitkarti.
— Vai notārs mājā? — viņa vēlreiz atkārtoja.
Pie zēna pienāca vecs nēģeris, kura melnā seja arī bija saraudāta. Ar drebošu roku viņš atbīdīja zēnu sānis un pateica:
— Miss mūs atvainos. Miss nevar sastapt notāru.
Massa Krafts jau vairāk nekā pirms nedējas miris, viņš pakļuva zem automašīnas …
— Miris? Ak kungs un dievs!
Miss Ortone bija pilnīgi satriekta. Viņa kjuva tik bāla, ka nēģeris līdzjūtīgi paņēma viņu zem rokas un, aizvedis līdz pītajam krēslam, piedāvāja apsēsties.
— Bet kā tad tagad būs ar viņa dokumentiem? Vai notara vietā ir kāds cits?
— Tur augšā, nelaiķa kabinetā, jums izsniegs izziņu, — drūmi atbildēja nēģeris, un viņa apaļās acis zalgoja kā meža zvēram. — Nebija massa vēl nomiris, kad jau te sanāca saimniekotāji, paņēma visus viņa papīrus, uzlauza skapjus, bet pēc tam aizzieģelēja ar sarkaniem zieģeļiem. Jā, un arī vietnieks tika iecelts bez jebkādas kautrēšanās, miss var būt par to mierīga. Bet mums, viņa vecajiem un uzticamajiem kalpotājiem, jāiet prom …
Meitene noklausījās nēģeri un klusēdama devās pa trepēm augšā. Bet pusceļā viņa apstājās, pagrieza galvu uz viņa pusi.
— Sakiet man, — viņa čusktēja cik iespējams klusāk, — kā sauc to, kas aizvieto misteru Kraftu?
Nēģeris paskatījās uz viņu no lejas uz augšu, visu laiku acīm drūmi zalgojot, un paklusu atbildēja:
— Tas ir īsts sātans, miss. Tas ir posts visiem un ikvienam, kam ar viņu iznāk darīšanas. Bet viņa vārdu pateikt jums nekādi nevaru. Zinu tikai, ka palīgi viņu godā par sinjoru Gregorio.
