Lorijs domīgi raudzījās Hudzonā. Šai vietā ta bija vientulīgi tukša, izņemot nelielo līcīti, kur stāvēja ar malku piekrauta liellaiva, šai brīdī tajā nebija nevienas dzīvas dvēseles.
— Rau, tur tajā liellaivā, — viņš bezrūpīgi atbildēja, nometa dzelzs riņķus un ķēdi, ar kuru palīdzību viņš karājās uz sava riskantā izciļņa, savicināja rokas un ar loku metās uz galvas Hudzonā.
Bet Vilings un Neds, stenēdami un ķepurodamies pieķērās pie dzelzs riņķiem, ar ceļgaliem atbalstījās pret stieņiem un sāka skatīties uz turieni, kur tagad ūdenī parādījās lieli loki.
— Veikls puisis, — Vilings sacīja. — Viņš pie mums savienībā ne ilgāk par nedēļu. Tā vien visu laiku skatās Tingsmeistaram mutē.
— Tas nav slikti, — Neds atbildēja. — Gudrāka par mūsu Miku nebija, nav un droši vien nebūs.
— Kāpēc viņš neuznirst augšā? Es skaitīšu līdz simtam, bet tu skaties … Nu, uzpeldēja?
— Nē.
Vilings atkal noskaitīja līdz simtam, bet Lorijs vēl arvien nerādījās. Tad viņi nolēma mesties viņam pakaļ, pašūpojās riņķos un neveikli ieslīdēja tur, kur bija nozudis Lorijs. Pēc dažām sekundēm abi sprauslādami uzpeldēja augšā un tai pašā mirklī ieraudzīja Loriju. Tas peldēja dažu asu attālumā no viņiem, vilkdams sev līdz kādu smagu priekšmetu un pilnā balsī viņiem kaut ko kliedza. Vējš tomēr nesa vārdus prom, un draugi nevarēja nekā saprast. Apspriedušies viņi nolēma peldēt Lo- rijam nopakaļ. Pēc kāda laika, smagi elsdami un spļaudīdamies, abi nokļuva līdz liellaivai, kur Lorijs viņus gaidīja, nespēdams pats saviem spēkiem pacelt smago atradumu.
Tā bjja sieviete tumšā kleitā un adītā jakā, acīm redzot zaudējusi samaņu. Viņas seja bija viscaur aizsegta ar plīvuru, kas bija salipis vienā necaurredzamā kamolā. Viena kāja šķita garāka par otru.
— Tā ir klibā meitene! — Vilings iesaucās. — Kas gan viņu, nabadzīti, iegrūda ūdenī? … Vai viņa dzīva, Lorij?
— Paskatīsimies, — tas atbildēja.
Visi trijatā ievilka viņu liellaivā un te pēc visiem slīkoņu glābšanas noteikumiem apgrieza viņu uz mutes Tai pašā mirklī viņi stipri iekliedzās: nelaimīgajai meitenei mugurā rēgojās nazis.
— Slepkavība… — Vilings dobji nomurmināja.
— Velns lai parauj, Lorij, tā ir nejēdzība! Atstāj meiteni, kā ir, bet Neds lai skrien pēc policijas un ārsta.
— Pagaidi, — Lorijs atbildēja, — tas ir kaut kas nesaprotams. Vai jūs esat, mīļie, kādreiz redzējuši, ka iedur cilvēkam ar nazi un nav ne pilītes asiņu? Bet te no asinīm nav ne miņas, kleita tīra, un ūdens arī bija skaidrs.
Lorijs piegāja pie meitenes, pieskārās nazim, bet pēc tam, nometies uz ceļiem, ņēmās aptaustīt viņas muguru. Jaunekļa lūpas savilkās platā smaidā gandrīz vai līdz ausīm. Ar strauju kustību viņš norāva meitenei jaku kopā ar gabalu no muguras un tur iedurto nazi. Strādnieki pārsteigumā iekliedzās.
— Tā laikam profesionālā ubadze, — Lorijs teica.
— Nabadzīte nēsājusi mākslīgu kupri, lai būtu iespaidīgāk. Aiznesīsim viņu zem nojumes un palīdzēsim atgūt samaņu.
Viņi aiznesa meiteni uz liellaivas viņu galu, kur zem brezenta gabala bija ierīkota nabadzīga guļamvieta, nolika to uz salmiem un sāka noņemt pielipušo plīvuru. Tas nebija nemaz tik viegli. Kad Lorijs tomēr, ņemot palīgā kabatas nazi, norāva no meitenes sejas zilo plāksteri, izrādījās, ka plīvurs arī seju nokrāsojis stipri zilu. Vilings, neviļus pasmaidīdams, atnesa riekšavās ūdeni. Lorijs noņēma meitenei apaļās, tumšās brilles un sāka apmazgāt slīcēju. Bet kas gan tā bija par izbrīnu visiem trim, kad, nomazgājuši zilo krāsu, viņi ieraudzīja brīnišķīgu, nevainojamu skaistumu!
— Ehē! —• Lorijs sacīja, noraudams nejēdzīgo tīklu; pār meitenes pleciem atrisa slapjās, kastaņbrūnās matu cirtas. — Tādai nu gan nevajadzēja ubagot. Kamēr izlūdzās ar mākslīgo kupri puscentu, tikmēr viņa varēja saraust simtiem dolāru ar savu sejiņu.
— Bet nabadzīte taču bija kliba! —žēli noteica Neds.
— Kliba? — Lorijs novilka. — Paskatīsimies, cik kliba viņa bija …
Viņš noliecās un ne bez izbrīna aplūkoja meitenes milzīgās, resnās kājas. Jāatzīstas, tās bija ārkārtīgi neglītas, un viena kāja bija gandrīz vai divus veršokus garāka nekā otra.
— Hm, Lorij, skaistule tev acīm redzot sagādājusi vilšanos? — Vilings jautāja.
Bet Lorijs ņēmās vilkt nost meitenei garos, raupjos zābakus. Tie bija izmirkuši, un nācās krietni vien papūlēties. Kad tas izdevās, Lorijs uzvaras priekā piebāza zobgalim pie deguna zābaku ar mākslīgu, no svina izlietu papēdi un līksmi paziņoja:
— Tagad es saprotu, kāpēc viņa neuzpeldēja, bet tūliņ nogāja dibenā. Ar tādu dzirnakmeni pie kājas viņa nekad neuzpeldētu, ja es nebūtu viņu aiz kleitas izrāvis.
Vilings un Neds šoreiz klusēja. Briesmīgi ieinteresēti viņi līdz ar zeķēm noņēma meitenei veselu kaudzi vates un lupatu, atsegdami divas marmorbaltas, mazas kājiņas. Viņu priekšā tagad gulēja vispilnīgākā skaistule, ko slapjās drēbes tik tikko apsedza.
— N-jā … — Vilings domīgi noteica. — Te ir kāds noslēpums, mīļie. Dosim ziņu Mikam.
