Uz ietves zem laternas mētājās kaut kas balts un taisnstūrains atkritumi, kā iedomājās Deivīna, vēl viens iemesls sūdzēties. Tomēr tuvojoties meitene redzēja, ka baltais taisnstūris nav nekāds atkritums. Tā bija aploksne. Un, piegājusi vēl tuvāk, viņa pamanīja kaut ko ļoti savādu. Uz aploksnes bija viņas vārds.
Vēl viena pielūdzēja vēstule ar prieku nodomāja Deivīna.
Viņa novilka pirkstaini, paņēma aploksni un izvilka vēstuli. Tajā bija rakstīts:
Dārgā Deivīna,
man ļoti žēl, bet tu zini par daudz.
Pēkšņi smaga roka sagrāba Deivīnas delmu. Palūkojusies augšup, viņa ieraudzīja pazīstamu, ņirdzīgi smīnošu seju. Deivīna bailēs pārakmeņojās. Ķermeni pārņēma stindzinošs aukstums. Pēkšņi likās, ka ausis vairs nedarbojas. Viņa vairs nedzirdēja Ņujorkas skaņas. Bija tā, it kā vairs neeksistētu taksometri un satiksme, sirēnas un taures. Deivīna dzirdēja vienīgi savu balsi kliedzienus, kad viņu vilka uz blakus novietotu mašīnu. Meitene raidīja lūdzošus skatienus uz netālu stāvošo uniformā tērpto šveicaru, kas bija pacēlis apgaismoto zizli. Viņa atkal iekliedzās:
Palīgā! Palīgā!
Taču šveicars nereaģēja. Viņš nekustīgi stāvēja un lūkojās pretējā virzienā. Izmisīgi spārdoties un pretojoties, Deivīna juta, ka viņu iegrūž rolsroisā tik rupji, kā suņu ķērāju furgonā varētu iegrūst klaiņojošu suni. Viņu veda prom naktī.
Mollija Mūna aizlidināja milzīgu Kviešu medus pārslu paku uz priekšu pa lielveikala eju. Paka aplieca slaidu loku gaisā, un uz tās attēlotā kartona bite devās pirmajā un pēdējā lidojumā savā dzīvē, kraukšķot piezemēdamās iepirkumu ratiņos.
- Trāpīts! Divdesmit punkti manā labā, Mollija apmierināta noteica. No otras graudaugu produktu plaukta puses ratiņos ielija Žokļa atkāršanās košļājamo gumiju lietus.
- Kā gan Rūbija var patērēt tik daudz košļeņu? no ejas otrpus plauktam jautāja zēna balss. Viņai taču ir tikai pieci gadi.
- Viņa ar tām pielipina savus zīmējumus, atbildēja Mollija, stumjot metāla ratiņus uz stūri, kur atradās zivju konservi. Bet kā Rodžers var apēst tik daudz sardīņu? To gan es gribētu zināt. Un aukstas, tieši no bundžiņas. Pilnīgi riebjas. Ar sardīnēm taču nevar pielipināt zīmējumus.
- Par tām košļenēm desmit punkti, un dubulti, zaļace, jo es tās iemetu no otras puses. Aiz lielas pupiņu konservu grēdas piecēlās zēns ar piesmakušu balsi. Viņa tumšbrūno seju ieskāva balta cepure ar ausu sargiem. Zēns ratiņos ielika lielu pudeli apelsīnu biezsulas koncentrāta.
Mollija 45 100 140 175 2l0
Rokijs 40 Q0 l33 103 228
- Nu labi jau, labi, gudriniek. Šonedēļ tu uzvarēji. Bet vēl līdz Lieldienām čempione būšu es.
Tad Mollija ielūkojās sarakstā. Tur bija lasāms:
Paldies, Rokij! pateicās Mollija. Apelsīnu biezsulas koncentrāts bija tās mīļākais dzēriens. Viņai patika to dzert neatšķaidītu.
Meitene izpiņķerēja aiz auss aizsprausto un pinkainajos matos iepinušos pildspalvu un mazā, nodilušā blociņā pierakstīja abu metienu rezultātus.
iepirkumi Laimes namam neinteresantas lietas
Laimes nams bija bāreņu nams, kurā dzīvoja Mollija un Rokijs. Kad Mollija bija vēl zīdainis, viņa tika atstāta uz tā kāpnēm Mūna mīksto karameļu kastē un sakarā ar to arī tika pie sava vārda. Vēl nesen bērnunamu sauca par Hārdvikas[2] namu un, kā jau var spriest pēc šī nosaukuma, dzīvot tajā bija ārkārtīgi grūti. Taču tieši pirms Ziemsvētkiem Mollijai dzīves loterijā palaimējās izvilkt īpaši nozīmīgu lozi. Blakus esošās pilsētiņas Braiersvilas bibliotēkā viņa bija uzgājusi apdilušu, ādas vākos iesietu grāmatu doktora Ļogana sarakstīto Hipnozes grāmatu. Tā pilnībā izmainīja viņas dzīvi. Apguvusi grāmatas noslēpumus un atklājusi, ka viņai piemīt neiedomājami spēcīgas hipnotizētājas spējas, Mollija bija pametusi bāreņu namu un mopsenes Petulas pavadībā devusies uz Ņujorku. Tur viņa bija likusi lietā hipnozi, lai saņemtu galveno lomu Brodvejas mūziklā Zvaigznes uz Marsa. Mollija bija apmuļķojusi
un pakļāvusi sev simtiem cilvēku un sapelnījusi milzumu naudas. Taču noslēpumu bija atklājis kāds krāpnieks profesors Nokmans. Viņš bija nolaupījis Petulu un šantažējis Molliju, lai tā viņa vietā aplaupītu banku.
