Tālumā viesnīcas papagailis ķērca: Lai jums laba diena, lai jums laba diena!
Mollija aizvilka aizkarus, lai istabā neiespīdētu saule, un, paņēmusi viesnīcas videonomas sarakstu, nolēma veltīt dienu filmu noskatīšanai.
Desmitos tajā vakarā Mollija atstāja Trinklberijas klinti dzi malkojam sārtu dzērienu un ēdam sālsstandziņas viesnīcas vestibilā, kur viņa svētlaimē klausījās Holivudas tenkas par Akadēmijas balvām. Viņai bija pilnīgi vienalga, kurp dodas Mollija, Rokijs, Petula un Nokmans.
Izgājuši ārā, viņi devās uz autobusa pieturu pāri ielai, pretī viesnīcas piebrauktuvei. Mollijai un Rokijam bija audekla cepures, lai noslēptu sejas. Nokmans bija tērpies melnā polo džemperī un melnās biksēs. Viņš nesa nelielu audekla somu, kurā, kā domāja Mollija, bija darbarīki.
- Tu izskaties… ē… pēc profesionāļa, teica Mollija.
- Paldies, atbildēja Nokmans.
- Viņš izskatās pēc kramplauža, Rokijs iečukstēja Mollijai ausī. Cerams, ka viņš neizskatās pārāk profesionāli. Mēs taču negribam izraisīt aizdomas. Darbarīkus paņemšu es.
Petula ošņāja gaisu. Nez kāpēc to pildīja daudzu ļoti tuvu esošu suņu smaka. Viņa palūkojās apkārt un aiz muguras ieraudzīja lielu plāksni ar suņa galvas attēlu. Zem tā bija rakstīts: BELLAS PUDEĻU SALONS UN SUŅU VIESNĪCA. Kaut arī Petulai neko neizteica uzraksts, viņa visu saprata no smakas. Viņas deguns sajuta labradoru, Jorkšīras terjeru, buldogu un kādu austrumnieciski smaržojošu
suni. Tur bija vēl citas suņu sugas, kuras Petula nepazina. Taču visas šīs smakas pārmāca šampūni, parfīmi un eļļu aromāti. Tur acīmredzot atradās suņu skaistumsalons. Petula cerēja, ka pēc tam, kad viņi būs padarījuši to, kas liek Mollijai tā uztraukties, viņu te atvedīs izmazgāt un nofēnot.
- Rrrvau! Petula uzrēja Mollijai, lai parādītu, ko atradusi. Taču Mollija viņu gandrīz nedzirdēja. Pa viņas smadzenēm kā čūskas uz skrituļslidām nēsājās baiļpilnas domas.
Varbūt, viņa domāja, Primo Sells ir nolīdzis ēkā uzturēties citus hipnotizētājus noziedzniekus, kas naktī apsargā ēku. Ko viņa un Rokijs teiktu, ja viņus pieķertu? Tad viņiem vajadzētu izlikties par vietējiem palaidņiem, kas tur ielīduši. Bet vai tad šādā gadījumā viņiem nebūtu jārunā ar amerikāņu akcentu? Un ko viņi paskaidrotu par Nokmanu, kas tur stāvētu apdullis un nohipnotizēts? Mollijai tas likās tikpat šausminoši, kā no laivas mesties haizivju pilnā jūrā.
- Kā tu domā, vai Sells mēdz strādāt pa vakariem? viņa nervozi jautāja Rokijam.
- Nē, atbildēja Rokijs. Vakaros viņš izklaidējas ar saviem slavenajiem čomiem. Es gribēju teikt, hipnotizētajām slavenībām. Varu derēt, ka pašlaik viņš sēž kādā šikā restorānā.
Gan viņš, gan Mollija apzinājās, ka šajā nevainīgajā ainiņā pietrūkst visas tās draudīgās īstenības, kas nozīmē īsto Primo Sellu. Tāpēc neviens no abiem nejutās neko labāk.
No satraukuma viņus izrāva zili balts sešdesmit septītais autobuss, ar gaisa izlaišanas skaņu apstādamies pieturā. Viņi iekāpa un nopirka biļetes. Mollija priecājās, ka tas bija gandrīz tukšs un ari vāji apgaismots, tā ka neviens nevarētu viņus pazīt.
Autobuss lēni rāpās rietumu virzienā. Abās ielas malās bija interesantas celtnes. Kovboju atpūta bija baļķu būda, kuras priekšā mirguļoja neona gaismas. Smaragda kronis bija viesnīca kāzu tortes formā ar paklāju, izritinātu līdz ceļam kā zaļu liedagu, kas satiek asfalta jūru. Viņi pabrauca garām Gandolli prezidenta vēlēšanu plakātam, kas atradās blakus gigantiskam ķirzakas formas reklāmas dēlim virs mūzikas ierakstu veikala. Violetajam Kaijīgās klausīšanās rāpulim bija saulesbrilles un austiņas, un tas izskatījās daudz stilīgāks par modīgo politiķi ar kovboja cepuri. Ļaužu pūlis pulcējās pie ieejas mūzikas klubiņā Viskijs un meičas. Uz dēlīša blakus ieejai bija rakstīts, kas uzstājas šovakar.
- 0, tur nu gan es gribētu aiziet! sacīja Rokijs.
Mollija lūkojās uz cilvēku, kas sēdēja zem apgaismotas
izkārtnes, uz kuras bija rakstīts: "Šeit pārdod zvaigžņu kartes."
- Kas ir zvaigžņu kartes? viņa pavaicāja šoferim.
- Tās ir kartes, kurās redzami visi ceļi Beverlihilsā un Holivudā, un tur ir atzīmēts, kur dzīvo visas zvaigznes, viņš atteica, pārvietojot vienu no dekoratīvajiem kaktusiem uz instrumentu paneļa.
- Ko? pārjautāja Mollija. Vai jūs gribat teikt, ka kartēs redzams, tieši kā nokļūt līdz zvaigžņu mājām?
- Nūjā, protams. Var aplūkot viņu mājas no ārpuses, bet tuvumā tām piekļūt nevar. Tur ir signalizācija un apsardze, citādi jau pa visu zemesgabalu ložņātu fani.
Mollija bija pārsteigta. Vai tagad mēs esam Beverlihilsā?
- Jā. Redzi, cik lepni ceļmala apstādīta ar puķēm? Un tālāk uz priekšu pa tiem ceļiem izskatās vēl greznāk. Tur ir palmu alejas un mauriņi, un, pakāpjot vēl augstāk kalnos, var atrast īsti lielas villas. Bet mēs tagad braucam uz vienu no darījumu rajoniem.
Autobuss patraucās garām lielai, sārtai ēkai Beverlihilsas viesnīcai.
- Man būtu jāatdod divu nedēļu alga, lai pavadītu vienu nakti viņu lētākajā numurā, teica šoferis.
