Mollija Mūna aptur pasauli полностью

Juzdamās kā zivs zilajā, ūdenim līdzīgajā gaismā, Mol­lija pameta Rokijam pāri Burbuļotā gumijas cimdu.

-    Ņem, viņa teica, uzvelc tos! Mēs nedrīkstam atstāt pirkstu nospiedumus.

Arī pati tādus uzvilkusi, meitene šķērsoja telpu līdz Primo Sella galdam un sāka atvērt atvilktnes. Mollija cerēja, ka kāda no tām būs aizslēgta.

Rokijs grāmatplauktā meklēja noslēptu seifu.

-     Varbūt viņš to visu nemaz netur aiz atslēgas. Vai te ir dators?

Mollija pakratīja galvu un šķirstīja mapi, pilnu foto­grāfiju, kurās bija attēlotas lielu tērauda briesmoņu skulp­tūras. Viņas plaukstas cimdos sāka svīst.

Nokmans klusi stāvēja, gaidot rīkojumus.

Apakšējā atvilktnē Mollija uzdūrās dažiem dokumen­tiem, kur bija redzams, kādas firmas Primo nesen nopir­cis. Vairumā dokumentu bija uzskaitīta viņa firmu peļņa. Lielāko peļņu nesa Primospeed, Compucell un Celi Oil, bet šķita, ka pat mazākās Reāls kaifs, Labā dzīve, Šņikt šņākt, Modes nams un Varenās vieglās darbojas ļoti sekmīgi. Mollija nekad nebija redzējusi tik lielus skaitļus, kādi zi­bēja Primo Sella banku izziņās. Tomēr šie skaitļi nebija tas, ko viņi meklēja.

Bija daudz pierādījumu tam, ka Sells ir ārkārtīgi bagāts un ietekmīgs un ka viņa firmu darbības lokā ietilpst gan degvielas stacijas, gan laikraksti, taču nekur nebija no­rādīts, ka viņš būtu hipnotizētājs.

Kad Mollija gribēja izvilkt kaut ko, kas izskatījās pēc adrešu grāmatas, viņa zem pirkstiem sajuta ko mīkstu. Meitene to paņēma. Viņas rokā bija mazs, melns ūdeļādas cimds. Mollijai tas būtu derējis kā uzliets.

-    Rokij, paskaties! Vai tas ir…?

Viņa ielūkojās atvilktnē, meklējot cimda pārinieku.

-     Kāpēc lai Primo Sells savā atvilktnē glabātu vienu bērna kažokādas cimdu? viņa aizsmakušā balsī čuk­stēja.

Rokijs tieši gatavojās atvērt muti, kad abi izdzirdēja balsis ārpusē gaitenī.

Mollija aši aizvilka Nokmanu aiz galda un iegrūda viņu kastei līdzīgajā telpā zem tā. Visi, elpu aiztu­rējuši, noslēpās, it kā divi grunduļi un liels jūras gliemis ienirtu aiz akmens ūdenī.

-            Tev jābūt klusam kā… kā mironim, Mollija dru­džaini noelsās.

Nokmans nekavējoties pārgrieza acis un izkāra mēli.

-            Tas nevar būt Primo Sells, nočukstēja Rokijs, jo tad apsargs būtu piezvanījis.

Elektroniskā atslēga nopīkstējās četras reizes.

-            Petula! dvesa Mollija. Petula telpas stūrī pētīja zeb­ras spalvu. Tā smaržoja pēc kādas karstas, tālas vietas. Viņa izspļāva līdz šim zelēto akmeni, lai varētu labāk ap­ošņāt grīdas segumu.

Telpas durvis atvērās, un sievietes balss pēkšņi skaļi teica: Sumpšusa tualetes papīrs iet labi.

Mollija izmisīgi lūdzās, lai Petula aši nāktu šurp, pirms ir ieslēgta gaisma.

-             Kampaņā palīdzēja tas bokseris… turpināja sie­viete.

-    Karalis Alnis, pateica priekšā vīrieša balss.

-Jā, Karalis Alnis, kas apgalvoja, ka papīrs esot pietie­kami stiprs, lai viņš to lietotu.

Pēkšņi iedegās gaisma. Mollija bija tik pārbijusies, ka li­kās tūlit paģībs. Vēna kaklā pulsēja tik spēcīgi, ka sāpēja. Ja pārītis, lai kas arī tie būtu, pienāks pārāk tuvu logam, tad viņi viegli ieraudzīs Molliju, Rokiju un Nokmanu, sa­spiedušos zem galda. Un Petula bija kā trauksmes zvans, ko atlika tikai ieslēgt.

Ienākušie stāvēja pie žagatas gleznas.

-    Vai esi redzējusi reklāmu? jautāja vīrietis.

-    Kur Karalis Alnis boksējas ar uzzīmētu tualetes papīra rulli un zaudē? Jā, tā mani sasmīdināja.

-    Un tu jau nesmejies pārāk bieži, Sallij.

-     Nevajag ironizēt, Sinklēr. Pats neesi nekāds jokupē­teris.

-    Mani nopietnu padara darbs.

-    Varbūt tev savos kanālos vajadzētu likt vairāk joku, ierosināja Sallija.

-     Tur ir daudz joku, teica Sinklērs. Man tikai nav laika tos skatīties. Primo mani pārāk nokalpina. Bet vai mēs nevarētu pasteigties? Tu noteikti zini, kur ir tā mape, tu te esi katru dienu.

Valdīja klusums, izņemot skaņu, kas radās, Sallijai stum­dot atvilktnes un meklējot. Mollijas nervi bija saspringti līdz pēdējam. Rokijs blenza grīdā, cenzdamies būt kluss kā mēbele un cerēdams, ka visu atstājis kārtībā.

-    Te tā ir, atskanēja Sallijas balss. Tā ir neliela firma, kas ražo pulksteņus. To sauc Laikss. Primo ļauj man šo projektu vadīt pašai. Viņš domā, ka mēs varētu to uzpum­pēt tiktāl, ka katram otrajam Amerikā būtu tās ražotais pulkstenis. Darīšu visu, lai tā notiktu. Es likšu tos reklamēt Tonijam Vamam. Kunfu spērienam jābūt tieši laikā. Tā būs tāda reklāmas kampaņa! Nespēju vien sagaidīt, kad varēšu to pastāstīt Primo.

-    Tu nu gan varen centies viņu iepriecināt.

-     Lai nu kas to būtu teicis, Skolotāj Mīļumiņ!

-    Nesāksim nu atkal! Tad ko tu gribi, lai es daru?

-            Protams, dod pulksteņiem bezmaksas reklāmas laiku Aisberga TV, sacīja Sallija. Še, paņem šīs kopijas! Mollija sastinga, kad vīrieša soļi tuvojās galdam no otras pu­ses. Pēkšņi viņš iesaucās: Neticu savām acīm! Te atkal iekļuvis tas suns.

Petula palūkojās no stūra aiz durvīm.

-            Tas suns, tas mopsis skaties! Man teica, ka vakar ēkā iekļuvis suns, un redzi te tas atkal ir. Kā tas varēja ietikt šeit?