Lai arī savulaik zemgaļu zemes tika sadalītas ar Kaunas un Kurzemes guberņu robežu, ir bijuši robežstrīdi un teritoriju maiņas - lai atceramies kaut vai to, ka no 1819. līdz 1921. gadam Palanga (Lietuvas teritorijā tā bija visā tās valstiskuma periodā līdz pat pievienošanai Krievijai 1795. gadā) piederēja Latvijai (līdz 1. pasaules karam Kurzemes guberņai) un, lai Lietuvai rastu pieeju pie jūras (Klaipēdu, senāk sauktu par Mēmeli, Lietuva atguva tikai 1923. gadā), samainīta ar Aknīstes un Brunavas pagastiem. Latvijai toreiz pēc Dž. Simpsona, starptautiskā arbitra, lēmuma tika atstāta arī etniski raibā Ilūkstes apkārtne. Raibi gājis mūsu brāļu tautai lietuvjiem, ja vēl ņemam vērā to, ka Lietuvas galvaspilsēta vienulaik bijusi Kauņa, jo Viļņa tad izrādījās ārzemēs - Polijas teritorijā.
Pie Aknīstes Skārdupītēs muzejs veltīts Mikēnu dzimtai, kas pasaulei devusi četras personības, to skaitā izcilo tēlnieku Jozu Mikēnu (1901-1964), kura darbs skatāms pat Zenēvā pie ANO mītnes. Šo ekspozīciju veidojusi Aknīstes pašvaldība kopā ar Lietuvas Valsts muzeju.
Kā skatīsimies uz Lietuvas pusi? Vai taisnība dzejniekam Olafam Gūtmanim, kas dzejolī "Ekskursija pa Lietuvu" krājumā "Pēdu puķes" (Rīga, 1987) raksta:
Sī līdzība ir tikai malds un vēlēšanās Ko savu saskatīt, kur viss ir citu Līdz smilgai pļavā, bezdelīgai gaisā Un krāsām, atspoguļotām dvēselē…
Stāstījumu gribu beigt ar Raiņa domu - nav vienaldzīgi mums, latviešiem, zināt tuvi lietuviešu dvēsli; liktens liks dvēs- lēm saplūst. Labi, ka tas notiktu miera un laimes laikā…
