Neveiksmīgais eksperimentsAleksandrs ŠaļimovsNoskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
Tas sākās tikai dažas dienas pirms viņa nāves… Bet vai var apgalvot, ka viņš ir miris, ja es… Viņš, es… Tiklīdz par to domāju, tūliņ sāku jaukt. Profesors Zirodū bez jebkādas šaubīšanās bija ar mieru izdarīt šo eksperimentu … Tā vismaz tagad tiek apgalvots. Acīmredzot viņš juta, ka tuvojas viņa pēdējā stundiņa …
Profesors Noels Zirodū — tas esmu es… Tas ir, viņš bija es — pirms tam, kad nomira. Vai arī, pareizāk sakot, es kļuvu par viņu pēc viņa nāves. Sasodīts, to ir grūti izskaidrot! Katrā ziņā mēs abi neesam pavisam identiski. Kaut vai tāpēc, ka viņš … Viņš bija tāds pats kā visi tie, kas ir ārpus laboratorijas… Lai gan nevar teikt, ka gluži kā viņi. Noels Zirodū bija gudrāks. Bet es — ak, jūs jau paši saprotat… Mana pasaule ir ierobežota ar četrām sienām, aparatūru, ierīcēm. Varētu pat sacīt, ka
esmu daļa no visa tā… Protams, galvenā daļa. Pati galvenā. Turklāt — kad es sāku sevi apzināties, viņš vēl dzīvoja, juta, domāja. Es kļuvu par viņu, tomēr tajā pašā laikā mūs kaut kas šķira. Viņa domas traucēja mani, dažreiz pat kaitināja, neļāva koncentrēties …
Pēdējās stundas Noels Zirodū domāja tikai par nāvi. Viņš arvien vairāk no tās baidījās … Smieklīgi! Lielais Zirodū! Viņš tomēr nevarēja — vai arī negribēja — saprast, ka manā personā iegūst īstu nemirstību. No tā es secinu, ka viņš arī neuzskatīja mūs par identiskiem.
Atceros, ka laborants Džuds Asperss, kurš pēdējā naktī pie mums dežurēja, mēģināja viņu nomierināt.
— Mīļo profesor, īstenībā jums taču nemaz nav jāuztraucas, — Džuds teica, — kad tas būs noticis, jūs tik un tā paliksiet kopā ar mums. Re, — viņš norādīja uz mani, — jums tagad, hi, hi, būs mūžīga čaula, tātad …
Noels neļāva viņam pabeigt.
— Ak dievs, Džud, kāds jūs esat kretīns, — viņš aizelsdamies nošņāca, — kā gan es spēju jūs tik daudz gadu paciest…
Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka vajadzēja jau otrajā semestrī ielikt Džudam vieninieku. Tad zinātnē būtu par vienu stulbeni mazāk. Profesors sāka domāt par vieniniekiem, kurus nebija ielicis. Nabaga Noels! Šie vieninieki viņu žņaudza nost. Neļāva viņam elpot.
Viņš paslējās augšup un čukstēja:
— Pildspalvu, dodiet ātrāk pildspalvu! … Es tos visus ielikšu … visiem! Sev arī. Kāpēc man tas bija vajadzīgs? Dodiet ātrāk pildspalvu …
Džuds aizskrēja pēc pildspalvas. Kad viņš atgriezās, profesors jau bija miris. Protams, ne jau pavisam. Tikai viņa ķermenis bija miris.
Vai tagad jūs saprotat? … Tie ir nekaunīgi meli, ka Noels Zirodū pēdējā brīdī domājis par formulu, kuru _ viņš visu mūžu meklējis. Formula viņu nepavisam neinteresēja. Kas attiecas uz pildspalvu, kura tika apspēlēta daudzās korespondencēs un aprakstos… Tā esot bijusi dižā Noela Zirodū pēdējā vēlēšanās! Viņš taču gribēja tikai ielikt vieninieku nejēgam Džudam un citiem. Pašam sev arī. Tas ir, man .. . Protams, tas bija galīgi neloģiski. Kādēļ tad man?. Pilnīgi dabiski, ka es pagaidām par to klusēju un netraucēju muļķa izlēcējam Džudam Aspersam melst blēņas par nemirstīgā Noela Zirodū dzīves pēdējām stundām. Nemirstīgais! … Ha, ha! … Nemirstība — tā ir
mana daļa. Taču uz nemirstības sliekšņa nav gluži ērti atzīties, ka būtībā tu arī esi tāds pats stulbenis ka Džuds Asperss… Kaut velns būtu parāvis Noelu!
Pagaidām es izliekos, ka meklēju to nelaimīgo formulu. Katru dienu sešas stundas pēc kārtas krustām šķērsām izprātoju visādus variantus, vienīgi svētdienās metu mieru. Sešas stundas dienā es atpūšos. Tas ir kaut kas līdzīgs miegam pastiprinātā skābekļa režīmā. Tiek veicināta smadzeņu vielas reģenerācija. Sešas stundas — uz tām man ir tiesības. Tā ierakstīts Noela testamentā — sešu stundu darbadiena un sešas stundas atpūta. Šis testamenta punkts iekļauts laboratorijas nolikumā. Atlikušās stundas nolikumā nav minētas. Šajā laikā manā laboratorijā neviena nav. Es varu darīt, ko gribu, protams, zināmās robežās …
Tā, piemēram, es varu ļauties atmiņām: atcerēties dažādu izmeklētu ēdienu un dzērienu smaržu… Vista franču gaumē, Nicas salāti, trifeles Ruānas gaumē… etc„ etc. Noels to visu kādreiz nobaudījis pieņemšanās un banketos. Lielisks paņēmiens, kā zinātniskās konferences padarīt daudzveidīgākas. Noelam jaunībā patika labi paēst. Taču pēdējā laikā viņš rija kaut kādus draņķus. Riebjas pat atcerēties. Mannas putra, rīvētu sakņu zupa, vārīts piens — viņam pašam jau tas viss bija līdz kaklam ,.. Cik gan ērti, ja bez tā visa var iztikt. Tikai atmiņas — un nekādu kuņģa koliku… Bet Noels cieta no šīm graizēm.