Vēlreiz tikšķis un čaboņa. Es skaļi uzrunāju tumsu: — Pie joda! Nevaru vien sagaidīt, kad atkal tikšu uz šautuvi un varēšu patrenēties kopā ar tētuku. Pagajušo reizi es šāvu gandrīz nekļūdīgi. Iespējams, ka jau rit es vienmēr trāpīšu mērķī. Cik jauki, ka tētis man ļauj pa nakti turēt zem spilvena trīs šaujamos!
Ar nakts trokšņiem vienmēr ir jāuzmanās.
Ilgu laiku nekas nenotika. Es apgūlos atpakaļ gultā, bet nespēju atkal pievērsties Ņujorkai. Tur kāds zars sitas logā, es sev iegalvoju.
To es sev teicu vēl astoņas reizes, bet panākumu nebija. Tad nu izkāpu no gultas, taču elektrību neieslēdzu. Nav nekādas vajadzības svešo iepriekš brīdināt, es sev sacīju. No istabas tālākā kakta pagrābu beisbola vāli, nometos ceļos pie gultas un pāris reižu drusku pabakstīju pagultē.
Nekas nenotika.
Es nu gan esmu muļķis! Zaru, kas sitas logā, noturēt par pagultē ielīdušu laupītāju, kurš gaida mani aizmiegam. Jāsmejas!
Vāāā! Kāds pagrūda atpakaļ manu beisbola vāli. Šķiet, mati man saslējās stāvus gaisā. Tad vāle tika izrauta man no rokām.
Tas tikai ir gājiens — atrast zem gultas briesmoni un tad to apbruņot!
Es lēnām pašļūcu atpakaļ. Par laimi, es zinu, kur manā istabā katra lieta atrodas. Es visu varu atrast neskatoties. Droši spēru soli tumsā, lai satvertu durvju rokturi un atjautu vaļā durvis. Taču tikpat droši ietriecos ar galvu stenderē. Likās, gar acīm inan nozibētu kāds ducis kabatas lukturīšu.
Es gandrīz atmuguriski izvēlos gaitenī un sāku tenterēt uz vecāku istabu pēc palīdzības.
Tad nāca cits trieciens — man galvā iešāvās doma, ka durvis taču ir atvērtas. Tas, kurš slēpās zem manas gultas, bija ienācis no gaiteņa. Un tikai viens cilvēks to spēj izdarīt tik klusu, lai es to nepamanītu. Mans sešus gadus vecais brāļuks Džoels.
Kad es savā istabā iededzu gaismu, norāvu segas no gultas un paskatījos pagultē, Džoels raudzījās man pretī, acis mirkšķinādams. Brāļukam blakus gulēja viņa lācītis ar paplukušu, brūnu kažoku, netīri baltām ķepām, baltu pogu kreisās acs un melnu — labās acs vietā.
— Tev ir labas grāmatas, — Džoels sacīja, ar kabatas lukturīti apgaismodams bibliotēkas grāmatas par Ņujorku, kuras es biju atšķīris vaļā. Viņam priekšā gulēja mana beisbola vāle. — Vai paņemsi mani līdzi uz to skaisto pilsētu?
— Pat nesapņo! — Nebija jēgas uzbrēkt Džoelam, ka līst nelūgtam manā istabā nozīmē pārkāpt manas tiesības uz privāto dzīvi. Tādu jēdzienu viņš nespēj aptvert. — Tu nevari braukt līdzi mūsu klasei! Es atkārtoju: tu nevari braukt līdzi mūsu klasei! Nekad! Nekad! Nekad! Tuvākajos miljons gados ne. Skaidrs?
Tas būtu gatavais murgs. Džoels Ņujorkā! Es paberzēju pieri. Tur jau auga puns. — Turklāt no tās skaistās pilsētas pēc tevis nekas nepaliktu pāri. Tagad taisies tik prom uz savu istabu!
Kad brālis gāja laukā, es viņam atņēmu kabatas lukturīti.
— Un nākamreiz pieklauvē!
Tas noskanēja par vēlu. Viņš jau bija prom.
Tu, cilvēks, vari domāt, ka labi pazīsti kādu personu, bet tad šī persona ne no šā, ne no tā pastrādā kaut ko tādu, kas tevi pagalam pārsteidz. Ļaunākais, ka Džoels tā rīkojās visu Džeimsvilas skolēnu vecāku acu priekšā.
Mūsu klase bija sapulcējusies, lai nodziedātu mūsu dziesmu, un tad iejaucās Džoels. Mēs vēlējāmies tikai ātrāk pabeigt koncertu un sākt ienesīgo izrādi.
Mūsu acu priekšā nejaukajos, pelēkajos metāla krēslos, kuros neviens cilvēks ilgāk par divām minūtēm nespēj pavadīt bez grozīšanās, sēdēja vecāki un radinieki. Nelielajā vingrošanas zālē bija vairāk skatītāju, nekā parasti ieradās uz šiem koncertiem. Tas mani satrauca, bet reizē es priecājos, paredzēdams, ka gaidāmi prāvi ziedojumi.
Katra klase gatavojās nodziedāt savu dziesmu. Pēc tam mēs, vecākie skolēni, bijām iecerējuši Lielo Naudas Ieguves Uzvedumu — mēs bijām iestudējuši Ēzopa fabulu "Ēzelis un zirgs".
Fabula stāsta par mazu ēzeliti un zirgu, kuri devušies garā ceļojumā. Ēzelis nes milzīgu nastu un lūdz, lai zirgs viņam drusku palīdz. Zirgs atsakās palīdzēt. Ēzelis aiz pārpūles nokrīt gar zemi. Tad saimnieks noņem ēzelim visu nastu un uzkrauj to zirgam. Tam, kurš negribēja uzņemties daļu nastas, nu viss jānes vienam pašam.
Sī stāsta morāle pauž, ka stiprajam ir jāpalīdz vājajam. Morāle pati par sevi jau ir laba lieta, bet īstenībā mēs šo fabulu uzvedām, savtīgu mērķu vadīti. Jāparāda tikai lieliska luga, īpaši jau tāda, kuras morāle atgādina par palīdzēšanu cilvēkiem (mums, nabaga bērniņiem), un pēc tam ceļojumam domātie ziedojumi nāks kā no pārpilnības raga. Tāda bija mūsu teorija.
Pirms izrādes mūsu klasei vajadzēja noslēgt visu to dziedāšanu ar himnu. Par nelaimi, tuvumā bija arī Džoels. Mēs nebijām varējuši atrast nevienu citu, kurš būtu tik mazs, lai kopā ar mani ielīstu ēzeļa ādā. Džoels gaidīja aiz skatuves.
Viss būs kārtibā, es biju iestāstījis klasesbiedriem. Džoels ir tik mierīgs, ka viņu neviens pat nepamanīs. Pie tam, es biju apgalvojis, viņš jau pat nezina vārdus.
