Nabaga Ralfijs! Mēs ar Maiku bieži aizmirstam, ka Ralfijs, kuru neviens nevar pārspēt datoru lietās, vienmer tā uztraucas par visu citu. Viņš ir tievs čalis ar taisniem matiem, kas slejas uz visām pusēm, tikai ne to, uz kuru būtu vajadzīgs. Krekls viņam mugurpusē vienmēr lien laukā no biksēm, un par to viņš dabū sutu no vecākajām māsām, kuras ir tik pārņemtas ar nagu lakošanu un drēbēm, ka jābrīnās, pa kuru laiku viņas vēl var kliegt uz brāli. Viņas uz Ralfiju kliedz ļoti bieži un velkas viņam nopakaļ vienmēr, kad vien ir kāds iemesls brēkšanai, tāpēc jau Ralfijs ir tik nervozs.
Par nelaimi, šis nervozums vienmēr sarežģī Ralfijam dzīvi. Viņam bieži gadās iesprūst koka dobumā vai iekārties kreklā aiz Bredliju žoga tieši tad, kad viņu vācu aitu suņi drāžas klāt un rej kā negudri.
Viņš nopūtās, paņēma ķeseli un atstāja skatuvi, lai dotos pie skatītājiem.
Mans pienākums bija vēl riebīgāks. Man
vajadzēja atgriezties uz skatuves un nokopt visu.
* * *
Skatītāji joprojām smējās. Vākdams kopā saplēstos rekvizītus, es raudzījos zemē. Maiks un Ralfijs, un daži citi mūsu klasesbiedri staigāja šurp un tuip pa zāles ejām.
Vai mēs dabūsim tos trūkstošos četrus simtus? Es daudz vis necerēju. Tāpēc skatuves tīrīšana bija vēl jo draņķīgāka.
Vienīgais lierinājums — man palīdzēja Lisa. Parasti jau viņa sagādā tikpat daudz nepatikšanu kā Džoels, bet šoreiz es vismaz visu acu priekšā nebiju viens pats.
Ar Lisu ir sarežģīti vispirms jau tāpēc, ka viņa ir skaista. Nekad nevaru īsti aptvert, vai viņa man patīk kā draudzene vai arī kaut ka citādi. Lisai ir gari, tumši mati, tos viņa sasien zirgastē, kad dodas spēlēt beisbolu. Ja viņa smaida, liekas, ka mākoņus pāršķeļ saules stari. Ir tik patīkami raudzīties viņas smaidā, ka reizēm — tad, kad viņa kādu laiciņu nav likusi man izskatīties muļķīgi, — es daru visu ko, lai tikai viņa pasmaidītu. Bet to es nemūžam neatklātu Maikam vai Ralfijam.
Otra lieta, kas mūs satrauc, ir tas, ka Lisa ir laba sportiste. Protams, mēs nedrīkstam pieļaut, lai viņa pati to saprastu. Maiks apgalvo, ka viņai vienkārši laimējas trāpīt mērķī, bet es gan zinu labāk. Lisa ir no tiem, kuri skatās beisbola raidījumus televīzijā un mācās no labākajiem sportistiem. Tad viņa trenējas tik ilgi, līdz ir pārliecināta, ka var šos noskatītos paņēmienus laist darbā pret mums. Diemžēl viņai ir panākumi.
Un tas jau ir tas trakākais! Ja Lisa spēlē pretinieku komandā, mūsējai zaudējums ir gandrīz garantēts — bet arī to mēs neparko neatzītu. Taču kā tu, cilvēks, vari atklāti uzstāties par to, lai kādu skuķeni iedabūtu savā komandā? īpaši tad, ja viņa ir tīri glīta un tu ik pa brītiņam attopies, ka tāpēc blenz uz viņu!
Atbilde: las nav iespējams. Atliek tikai pielikt visus spēkus, lai dabūtu viņu savā komandā, un vienlaikus ar visiem spēkiem izlikties, ka viņa nepavisam nav vajadzīga, — līdz ar to vesela pusstunda no spēles laika ir vējā.
Un visbeidzot jāteic, ka ikreiz, kad esmu rīkojies muļķigi, Lisa to ir atklājusi. Kā, piemēram, tad, kad lāčuks pazudis ēzeļa kostīmā un izjaucis visu ienesīgo pasākumu.
Viņa laikam gan spēja saskatīt manā sejā to, ko izjutu.
— Neuztraucies Rikij! Tā visa nav tava vaina.
— I^abi jau, labi, — es atteicu.
Tad viņa pasmaidīja, lai parādītu, ka mani ķircina. — Gan jau viss nokārtosies, — Lisa sacīja.
Izrādījās, ka viņai taisnība. Bet nedomāju vis, ka tas mani iepriecinātu.
Kad gandrīz bijām tikuši galā ar skatuves tīrīšanu, atskrēja Ralfijs un Maiks. Lielākā dala ļaužu jau bija projām, un tika skaitita nauda.
— Labas ziņas un sliktas ziņas, — pavēstīja Maiks.
— Jauki, — es noteicu.
— Vispirms sliktās, — Lisa viņu mudināja.
Maiks teica: — Esam savākuši daudz vairāk
naudas, nekā bija cerēts, ja turklāt ņem vērā to, kas notika.
— Un tās ir sliktas ziņas?
— Tur bija tikai divsimt septiņdesmit pieci dolāri.
Tās patiešām bija sliktas ziņas.
— Bet, — Maiks turpināja, — labās ziņas ir tādas, ka mēs tomēr tiksim uz Ņujorku.
Man jau tobrid būtu vajadzējis nojaust kaut ko aizdomīgu.
— Lieliski! — es sacīju. Man pietika ar to, ka plāns kaut kādā veidā īstenosies. Visi mani sapņi nebūs bijuši veltīgi.
Lisa, protams, to tā nevarēja atstāt.
— Kur ir tas āķis, Maik?
Viņš nosmaidīja savu lapsas smaidiņu. Ari Ralfijs smīnēja. Pat tad es vēl nejutu tuvojamies nepatikšanas.
— Mēs ar Evansa kungu stāvējām un prātojām, kā sadabūt to trūkstošo naudu, un tad pie mums pienāca Frederika kungs.
Es saraucu pieri. Ralfija smins kļuva platāks.
— Frederika kungs?
Maiks piekrītoši pamāja. — Viņš apvaicājās, vai mums nav vajadzīga nauda un, ja būtu vajadzīga, vai viņš nevarētu to summiņu ziedot.
— Bet viņš taču ir sīkstulis un necieš bērnus!
Lisa, man piekrizdama, pamāja.
— Var jau būt, bet viņš izrakstīja čeku par trūkstošo summu un novēlēja mums labi izpriecāties.
— Es nespēju tam ticēt, — es sacīju.
— Es ari ne, — Lisa man pievienojās.
— Tur jābūt kādam noslēpumam, — es prātoju.
