Pēdējā atlanta atgriešanās полностью

Vienīgais, ko dzejnieks spej darīt,— tas ir — brīdināt . . .

Vilfrids Ouens

So neparasto notikumu pastāstīja dons Antonio Salva- tore di Rivera — vecs lingvists un Portaltes muzeja uzraugs Madeiras salā. Cik tajā ir patiesības un cik izdomas — to lai izlemj lasītāji paši.

Portrets bija datēts ar 1889. gadu, tātad gleznots ilgi pirms Alberta Einšteina izcilā darba par laika relativitāti. Jāpiemin ari tas, cik ļoti klostera priekšnieks steidzās tikt pie pazemes atslēgām . .. Lai gan — sākšu visu pēc kārtas.

♦ ♦ +

Saskaņā ar Starptautiskā ģeofizikas gada programmu mēs izdarījām Atlantijā okeanogrāfiskus pētījumus. Bis- kajas līci nokļuvām ārkārtīgi spēcīgā vētrā. Viesulī cieta stūre, un vieglais šoneris, palicis bez vadības, tika aizdzīts tālu uz dienvidrietumiem. Mēs piestājām Funšalā, lai varētu veikt remontdarbus, un nonīkām tur vairāk nekā divas nedēļas.

Mana specialitāte ir jūras ģeoloģija. Nokļuvis Madeirā, centos velti nezaudēt laiku. Augas dienas klaiņoju pa klinšainajiem pauguriem, kas bija vulkānisko iežu veidojumi. Priecājos, ka varu tuvāk iepazīties ar okeāna dzelmes gabaliņu, ko Zemes garozas kustība bija izveidojusi par nelielu, kalnainu salu.

Reiz mikla dienvidus tveice piespieda mani mainīt maršrutu. Nokāpu no kalniem piekrastes ciemā, kura dakstiņu jumti spraucās laukā no sulīgā zaļuma, kas ietvēra rāmo, zilo līci.

Mazā kafejnīcā puskails viesmīlis — metiss ar melnu, sprogainu matu ērkuli un lielu sudraba auskaru kreisajā ausi — man jauktā franču un spāņu valodā paskaidroja, ka ciemu saucot par Portalti, ka šeit dzīvojot zvejnieki, vīndari un konservu fabriku strādnieki un ka rudenī uz Portalti atbraucot tūristi no Eiropas un Amerikas.

— Pulka tūristu, senjor,— viesmīlis tarkšķēja, liedams slīpēta stikla kausā mazliet duļķainu šejienes vīnu.— Muzejs, senjor! Otra tāda pasaulē nav. Ikvienam to būs interesanti apskatīt. Atlantīda, senjor! īsta, ne mazākā viltojuma. Vai mesjē nav dzirdējis? Visžēlīgais dievs tas kungs sadusmojās uz Atlantīdu un uzsūtīja pasaulei plūdus. Visi noslīka, tikai paši apsviedīgākie viltnieki izglābās. Viņi atrada patvērumu uz mūsu salas. Vai mesjē man netic? Lai es uz vietas zemē iegrimstu ar visu krodziņu, ja meloju! Tas noticis sen. Tad nebija zinātnieku, kas to visu aprakstītu. Sis tas iekļuvis vienīgi blbelē. Ja mesjē gribēs apmeklēt muzeju, pats pārliecināsies. Senjor, vai vēl vienu kausu vīna?

Es pateicos, samaksāju un izgāju krastmalā zem stingo palmu smailo lapu vainagiem. Sāņus no daudzkrāsainajiem ciema namiņiem, kas cieši kļāvās cits pie cita uz stāvās piekrastes nogāzes, slējās neliela ēka no pelēka, poraina akmens. Māja atradās biezā, aizaugušā parkā, aiz kura baltoja klostera torņi. Parka pussagruvušajā žogā bija vārtiņi un pie tiem uzraksts angļu un portugāļu valodā —«Vēstures muzejs».

Gaiss bija karsts un nekustīgs. Laiski nodomāju, ka paies vēl ne mazāk par trim stundām, iekams tveice sāks rimties. Skatienu no jauna piesaistīja pelēkā ēka. Kā būtu, ja ieietu šajā muzejā? Varbūt vecā parka blīvajā pakrēslī zem akmens velvēm vēl ir saglabājies vēsums? .. .

No vārtiņiem līdz muzeja ēkai veda balta marmora šķembām izbruģēts celiņš. Starp marmora drumslām spraucās laukā zāle. Pie ieejas nevienu nesastapu. Pustumšajā, apaļajā hallē bija vēss. Kaktā snauda vecs vīrs—durvju sargs. Noņēmis cepuri, ar kabatlakatu noslaucīju mitro pieri. Vecais tik snauda. Uzmanīgi pieskāros viņam pie pleca. Viņš pacēla galvu, palūkojās

manī sarkanām, asarojošām acīm, klusēdams paņēma monētu un ar žestu aicināja iet iekšā.

Zālēs valdīja klusums un oda pēc pelēm. Vecie grīdas dēļi čīkstēja. Pie sienām karājās izbalējušas jūras kartes no Vasko da Gamas laikiem, pergamentu strēmeles. Kaktos spīdinājās bruņinieku tērpi un ieroči. Noputējušās vitrīnās blakus grieķu amforu lauskām gulēja rupji darinājumi no ziloņkaula. Veclaicīgam tālskatim līdzās uzmanību saistīja košu Amazones tauriņu kolekcija un dīvaini sačumuroti balto koraļļu žuburi. Tas viss kopumā atgādināja novārtā pamestu antikvariātu, kura saimnieks sen zaudējis cerību pārdot kādu neejošu krāmu.

Nodzeltējušas etiķetes vairākās valodās vēstīja, kādi dārgumi izlikti apskatei: «Ernana Kortesa zobens, ko dāsnu roku muzejam dāvājis dieva kalps Alonso, Svētās jaunavas klostera priekšnieks; 1798. gads», «Kristālu un iežu kolekcija, ko Atlantijas okeāna dienvidu salās savācis I. Forsters, dabzinātnieks un slavenā kapteiņa Džeimsa Kuka ceļabiedrs; 1775. gads», «Svečturis, kas piederējis Ludviķim XIV un ko muzejam veltījis viņa augstība grāfs . . .». Tālāk uzrakstu bija aptraipījušas mušas un to nevarēja salasīt.