— Vai tad tādā pasaulē, kur spīd saule, varētu par trim zelta gabaliem pārdot laimības katlus? Elfi taču vienmēr ir bijuši veikli tirgoņi, vai ne? — atbildēja mednieks. Stindzinoši ledainas dusmas bija saklausāmas viņa balsī un saredzamas sejā. Viņš lieliem soļiem sāka staigāt šurpu turpu pa alu. Tad iespēra pavarda ugunij, aizlidinādams uz visām pusēm pupas un kukurūzas vālītes. Suns pārtrauca luncināt asti un bailīgi iesmilkstējās.
— Nebeidzami posta gadi. Gadiem ilgi bads, tumsa, izmisums. Un pie visa vainīgs kāds stulbs pūķis un elfs, kurš… kurš… — mednieks dusmās nespēja atrast pietiekami rupju un aizvainojošu izteicienu. Tomēr pateica visļaunāko: — Elfs, kurš izturas kā jau īsts elfs.
Jorškrunskvarkljolnerstrinks klusi ievaidējās, taču šoreiz viņu mierināt piesteidzās tikai suns.
— Vai ir kāds ceļš, pa kuru var tikt projām no šejienes? — aizkaitinātā un nogurušā balsī vīrietis jautāja pūķim. — Es domāju, tāds ceļš, kuru varētu izmantot arī radījumi bez spārniem un kas neparedzētu nošļūcienu pa ūdenskritumu, — viņš piebilda.
Ceļš bija. No pretējās puses. Jo tiem otrās rūnu dinastijas ļaudīm, kas nomazgājuši rokas, notraukuši pīšļus no apaviem un nozvērējuši nespļaut ne uz grīdas, ne vēl jo vairāk uz pergamentiem, nāca šurp lasīt gudrības grāmatas, kaut kā taču vajadzēja uzkļūt kalnā. Kaln- gales pļavas viņā malā, apslēpts skatieniem un neiezīmēts nevienā kartē, aizsākās senais ceļš, kas līkumu līkumiem vijās cauri Tumša- jiem kalniem uz dienvidu pusi, attālinājās no upes un ūdenskrituma un visbeidzot nozuda Tumšo kalnu ziemeļgala biezajos mežos.
Kad cilvēki izgāja no alas, jau bija pienākusi nakts, taču tā, neskaitāmu zvaigžņu un spoža mēness piestarota, bija tik gaiša, ka viņi nolēma doties prom, lieki nekavējoties.
Patiešām, kalngales pretējā pusē aizsākās ceļš. Staltu ciedru aizsegts, tas bija grūti pamanāms. Un, kaut arī uz tā bija saaugušas sīku ziediņu skupsnas, vēl varēja nojaust, ka agrāk tas bijis izlikts gludām akmens plāksnēm, kuru atliekas vēl bija saredzamas.
Plāksnītes bija nelielas un sešstūrainas, savienotas cita ar citu gluži kā šūnas bišu kārēs. Margrietiņu puduros slēpās arī nelielas kolonniņas, kas savulaik droši vien bija balstījušas margas, kur ceļiniekiem pieturēties nogurdinošajos kāpienos augšup un lejup. Vietumis ceļš kļuva platāks un veidoja nelielas terases, kur kāpēji varēja piesēst un atvilkt elpu. Drīz ciedru priedes palika aiz muguras, un ceļu ieskāva lapegles. Bet vēl zemāk ceļmalās auga kastaņas un retumis arī ozoli.
Nakts bija tik gaiša, ka Sajra palaikam apstājās un lasīja saldos kastaņus. Sačamdījusi durstīgos bumbuļus, viņa tos citu pēc cita meta savā tarbā, pūlēdamās nesavainot rokas uz adatām. Taču par spīti piesardzībai viņas pirksti un plaukstas drīz vien bija sadurstītas līdz asinīm. Sajra sāka raudāt.
— Labāk sadurtas rokas nekā karātavu virve ap kaklu! — norūca mednieks.
Sajra neraudāja ilgi. Jau pēc brīža viņa piecēlās un pagriezās pret kalnu.
— Es iešu atpakaļ pie mazuļa, — viņa apņēmīgi teica. Maigi, mierīgi, tomēr apņēmīgi. — Viņš taču nav vainīgs, — Sajra turpināja. — Viņš taču neko ļaunu nav nodarījis. Tieši otrādi. Viņš ir gatavs upurēties un pavadīt visu mūžu kopā ar pūķi, lai atkal atgrieztos saule. Viņš glābj pasauli. Bet mēs viņam pat paldies nepateicām! Var jau būt, ka viņa tēvs bijis nelietis. Bet nu un tad? Mazulis tik un tā ir brašs un drosmīgs. Turklāt ne jau viņa tēvs izraisīja dubļu plūdus. Viņš tikai tos neapturēja. Tas ir pavisam kas cits. Viņš negribēja ziedot savu dzīvi un palikt pie pūķa. Varbūt viņš to nemaz nevarēja. Varbūt viņš bija slims. Varbūt viņam bija kas cits svarīgs darāms. Vajadzēja atgriezties pie sava dēla, mēģināt viņu par kaut ko brīdināt? Kā lai mēs to zinām? Kā mēs vispār uzdrošināmies viņu tiesāt? Visi mūždien vaino elfus visās nelaimēs, un mēs, ne mirkli nevilcinoties, darām tāpat. Bet elfs taču neizraisīja tumsu. Viņš tikai mūs no tās neizglāba…
Mednieks klusēdams sekoja sievietei. Palaikam viņš īgni ieņurdējās, tā izrādīdams, ka nepiekrīt Sajras vārdiem, tomēr soļus nepalēnināja, — tieši otrādi, par spīti nogurumam, kas smags kā svins bija ielijis kājās, arī viņš steidzās jo ātrāk nokļūt atpakaļ kalna virsotnē. Kad viņi sasniedza ciedru audzi, mēness jau rietēja, parādījās mākoņi un aizsedza zvaigznes, un tumsa kļuva necaurredzama. Vairs nebija iespējams turpināt ceļu. Uz vienas no terasēm, kas bija kalpojušas par atelpas vietu senlaiku gājējiem, abi nosēdās zemē, sakļāva muguras kopā un tā pavadīja atlikušo nakts daļu.
Tikko atspīdēja pirmie rītausmas stari, viņi steidzās tālāk, kā steidzas tie, kuri apjēguši, ka pastrādājuši netaisnību, nav apvaldījuši dusmas un ir nodarījuši pāri nevainīgajam, nodarījuši pāri bērnam, mazulim, tādam, kas nesen piedzimis.
