Ģenerālis Vaprass pacēla tālruņa klausuli un izsauca "Segežu". Viņam sagādāja prieku šajā brīdī skatīties uz Antipinu. Kad tas gribēja pienākt tuvāk, Vaprass gandrīz kā rotaļādamies padraudēja ar ieroci: sak, sēdi rāms.
- “Segeža?” - jautāja Vaprass. - te runā Munas saimnieks. Ģenerālis Vaprass. Savienojiet mani ar kapteini...
- Redzat, cik tas ir labi, - Vaprass pagriezās pret Antipinu. - Viņi pat radio neizslēdza. Viņi vēlas ar mani vienoties. Viņi baidās no manis...
- Kapteinis Zagrebins? Man nav tas gods jūs personīgi pazīt, bet es gribu jūs brīdināt, ka pēc minūtes, varbūt divām vai varbūt piecām, atkarībā no tā, kā man labpatiksies, es uz jums palaidīšu raķeti ar nukleāru pildījumu. Nē, kāpēc runāt? Viss jau tāpat skaidrs. Es zaudēju pēdējo karu. Jūs tajā uzvarējāt. Bet es gribu revanšu. Nē, par vēlu, man te sēž jūsu draugs Antipins, bet es viņam neļaušu iet pie telefona: tālrunis atrodas uz pults, un Antipins var man traucēt. Lai gan viņš nav tādā stāvoklī, lai man traucētu. Nu, tad palieciet sveiki, tiekamies nākamajā pasaulē. Es pievienošos jums pēc dažiem gadiem. Mums pazemē ir slikts klimats.
Vaprass pakarināja klausuli un ignorēja tūlīt iedegušos izsaukuma signālu.
- Es pat ļaušu jums pienākt tuvāk, - sacīja Vaprass. - Es gribu, lai jūs vērojat raķešu palaišanas procesu. Pie jums uz Zemes tas notika nedaudz savādāk. Un sen. Skaties! Nē, tuvāk ne. No turienes jūs varat skaidri redzēt visu. Es zinu kursu uz Manvi. Tas tika aprēķināts iepriekš. Šī tabula ļaus man ar ārkārtīgu precizitāti virzīt raķeti ne tikai uz Manvi, bet tieši uz kupolu un kuģi. Ko mēs arī izdaram.
Vaprass ar acs kaktiņu, sekojot Antipinam, sāka sastādīt kombināciju ar vadības pogām.
Antipins rēķināja, vai viņš varētu Vaprasu sasniegt vienā lēcienā. Nē, iespējams, būs jāsper vēl viens solis.
- Jānospiež trīs secīgas pogas. Pirmā poga - bāzes gatavība. Nu, bāze ir gatava...
Antipins pacēla kāju uz soli. Vaprass nepamanīja. Viņš bija aizrāvies ar karu, savu personīgo karu. Antipins nolaida kāju.
- Tagad otrā poga, - sacīja Vaprass. - Raķete ir gatava palaišanai, atbīdās lūkas vāks...
Vapras nospieda pogu un uz sekundi pacēla galvu, lai pārbaudītu, vai vāks tiešām atveras. Milzīgā akmens plāksne slīdēja malā, un uz spīdīgā putekļainā paneļa krita neliela lietus lāses.
- Tagad trešā...
Bet Vaprasam nebija laika nospiest trešo pogu. Antipins lēca ar galvu pa priekšu, ar rokām atrāva Vaprasu no pults un kopā ar viņu nokrita uz grīdas. Vaprass mēģināja izrauties, taču pistole aizlidoja sānis, kad Antipins notrieca ģenerāli, un bez pistoles Vaprass nebija pretinieks pat ievainotajam un sasistajam Antipinam. Antipins atrāva no sevis ģenerāļa novājinātās rokas, atgrūda ar kāju prom no vadības pults un nospieda zaļo pogu zem otrās sarkanās. Mehāniķa loģika viņu nebija maldinājusi. Akmens vāks lēnām atgriezās savā vietā.
- Nu, ko mēs darīsim, ģenerāli? - Antipins vaicāja un nodomāja: - "Sasodīts, atkal no vaiga nāk asinis. Paliks vēl viena rēta". Bet skaļi piebilda, jo viņam bija jautri: - Es ļaunu prātu neturēšu.
Vapras piecēlās no grīdas, atspiedās uz vadības pults, pietiekami tālu no Antipina, lai viņam nerastos aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā.
- Mēs turpināsim kauju, - sacīja ģenerālis un nospieda sarkano pogu pults tālākajā galā. Pogu, kurai vajadzēja detonēt atombumbas.
Un ar atomliesmu uzliesmoja atbilde...
7
Klausule apklusa. Vaprasa sausa, triumfējoša balss izplēnēja gaisā. Kapteinis, nenolicis klausuli, sacīja kareivim-radistam:
- Savienojiet mani ar viņu vēlreiz. - Un bez pārtraukuma ar to pašu frāzi: - Nekavējoties sāciet kupola evakuāciju! Visi uz kuģi. Pacelšanās pēc piecām minūtēm. Sagatavoties startam.
Vēl pēc mirkļa kapteinis jau atradās uz tiltiņa. Visi gaidīja un baidījās no šīs minūtes. Gan Vaprasa karavīri, kas zināja par raķetēm, gan kupola iedzīvotāji, gan arī apkalpes locekļi. Minūtes laikā, kas pagāja starp “ģenerāļu sacelšanās” apspiešanu un sarunu ar Vaprasu, kupola iedzīvotāji jau bija pietuvojušies kuģim, Leščuks jau bija iebraucis laivu un visurgājēju un novietojis atpakaļ vietā, Kiročka jau bija pārbaudījusi un novietojusi gatavībā “viens” planetāros un galvenos motorus.
Un tomēr piecās minūtēs viņi nespēja iekļauties. Joprojām, cenšoties negrūstīties, bet tomēr grūstoties, cilvēki līda lūkā un Bauers viņus apsēdināja, palīdzot iet tālāk, kur tante Milija un Sņežina veda sievietes uz kopkajīti un sēdināja krēslos, lai būtu vieglāk panest starta brīdi; joprojām uz zemes atradās lēnām kustošos cilvēku rinda, kuri baidījās, ka viņi tiks atstāti uz planētas, atstāti mirt zem pēdējām kodolraķetēm, kad spoža gaisma uzzibsnīja aiz pakalniem netālu no bāzes.
Kāds iekliedzās, un šo kliedzienu uztvēra gan sievietes, gan bērni, gan vīrieši... Cilvēki vēlreiz pārdzīvoja savu nāvi. Spožā gaisma izauga par nepanesami spilgtu bumbu, satumstot, bumba sāka augt debesīs kā melnas krāsas sēne, tik ļoti pazīstama visiem Munas iemītniekiem.
Pār cilvēku, kuri tūlīt mirs, paniku un raudāšanu atskanēja kapteiņa Zagrebina balss.
