Kapteinis nobālēja: viņš nebija iedomājies pavēli dot pietiekami klusā balsī, lai meitene to nedzirdētu. Viņa taču bija puselfs. Nu jau bija par vēlu.
— Jūsu gaišība, — samiernieciski teica rūķis, — paejiet labāk nost! Es taču viņam neko sāpīgu nedarīšu. Tikai nogalināšu.
Meitene nekustēja ne no vietas. Iestājās klusums. Tas bija karstas vasaras dienas trokšņainais klusums, kad visur dūc kamenes un sisina cikādes.
— Paklau, maziņā, nāc nu šurp, — ierunājās Kapteinis. — Nāc, tur ir bīstami!
Meitene pagājās mazliet tuvāk orkam. Pietiktu spert vēl dažus soļus, un orks ar savu cirvi varētu viņu aizsniegt. Erbrovai pār vaigiem ritēja asaras, un viņa Kapteinim piedāvāja savu koka laiviņu. Viņa to piedāvāja apmaiņai. Laiviņu pret orka dzīvību.
— Nē, pagaidi, tā nevar… Mēs viņus nogalinām nesāpīgi… Arī viņi paši gaida, ka mēs viņus nogalināsim. Tā ir pieņemts. Mēs taču nevaram atstāt, lai viņi te guļ un noasiņo… tā būtu sliktāk… tas būtu riebīgi… nežēlīgi…
— Mūsu liktenis ir tāds pats, meitenīt, — atkal mēģināja Nirdlis. — Mūs visus gaida tieši tādas pašas beigas. Agrāk vai vēlāk mēs visi tā gulēsim. Un, ja mums paveiksies, kāds, kuram ir labāka sirds, mūs piebeigs ar vienu vienīgu asu dūrienu…
Meitene spēra vēl pussolīti tuvāk orkam.
— Nē! — iekliedzās Rankstrails. — Apstājies! Mēs nevaram viņiem palīdzēt. Mēs nevaram sev vest līdzi ievainotus orkus. Kā gan tas būtu iespējams? Vajadzētu sasēdināt viņus mūsu zirgos? Tas taču būtu absurds. Saproti? Tas būtu muļķīgi. Arī mēs mirsim tāpat. Tas ir mūsu liktenis. Kad mēs dzīvi kritīsim gūstā, mēs cerēsim, ka mūs kāds piebeigs ātri un nesāpīgi, un…
Meitene pagājās vēl pussoli tuvāk orkam. Viņas gaišzilās acis mirdzēja, tāpat kā Varilas līdzenumā bija mirdzējušas viņas tēva acis. Viņa bija pārstājusi raudāt. Tagad viņas skatiens bija valdonīgs.
— Es darīšu visu, ko tu gribi. Zvēru. Pie sava goda. Es nelikšu viņiem nocirst galvu. Nelikšu viņus nogalināt. Zvēru. Pie sava goda. Apstājies. Nāc atpakaļ.
Kapteinis nodomāja, ka tā ir īsta laime, ka šai brīdī viņam līdzās ir tikai divi visuzticamākie biedri.
Meitene neraudāja un cieši vēroja Kapteini, kā mēģinādama novērtēt.
— Māte kas māte, — noņurdēja Trakrails.
— Ja te būtu arī mūsu kaprālis Lizentrails, viņš teiktu, ka tam puisim, kas šo knīpu reiz precēs, būs vajadzīga lauvas drosme, — piebilda Nirdlis.
— Es zvēru pie sava goda! — pārskaities sakāmo nobeidza Kapteinis. — Pie sava goda! Un, kaut arī es esmu algotnis, vēl neviens nav uzdrošinājies manu godu apšaubīt.
Viņā cieši raudzījās nopietnas maza elfa acis.
— Meitenīt, ar algotņu godu neviens nekad jokus nedzen, — teica Nirdlis.
— Pareizi, — piekrita Trakrails. — Ķēniņi un bruņinieki savu reizi var dot arī viltus zvērestus, bet laupītāji un algotņi ar savu godu nekad nejoko. Arī tāpēc, ka nekā cita viņiem šai pasaulē nav.
— Mēs par algotņiem un laupītājiem zinām visu. Mēs to būšanu pazīstam no iekšas. Tagad zeme ir pilna ar orkiem, un mēs esam algotņos, bet ne jau vienmēr…
Kapteinis pagriezās un uzmeta runātājiem iznīcinošu skatienu, lai taču tie prastos pievaldīt muti.
Ievainotais orks beidzot pamanīja meiteni un mēģināja pagriezties uz viņas pusi.
— Es darīšu visu, ko tu gribi. Zvēru pie sava goda. Tikai ej projām no turienes, — vēlreiz mēģināja Kapteinis.
Erbrova nekustējās. Toties orks pamazām sāka rāpties uz viņas pusi.
— Ņamma, — Erbrova teica, norādīdama uz ievainoto.
— Viņa grib, lai mēs gūstekņus apgādājam ar pārtiku, — tulkoja Trakrails.
— Nerunā stulbības, — atcirta Kapteinis. Viņa pacietība bija galā. — Es nevaru izšķiest ēdienu un ūdeni, lai uzturētu pie dzīvības sagūstītus orkus. Mums pašiem ēdamā tik tikko pietiek. Tas jau būtu noziegums! Un vai tu maz saproti, kāds papildu darbs un pūles tiktu vīriem, kam šos vajadzētu apsargāt? Es taču nevaru sākt audzēt vistas, lai ar tām barotu orkus.
Meitene vēl pussolīti pagājās pretī orkam, kurš jau pilnībā bija pavērsies pret viņu.
— Es darīšu tā, kā tu gribi, — iesaucās Kapteinis. — Zvēru pie sava goda. Došu viņiem tīru ūdeni un kaut ko ēdamu.
— Šī jau ir vēl nešpetnāka par savu māti, — norūca Nirdlis.
— Pareizi: viņas mātei vispirms bija jāiemācās runāt, un tikai tad viņa nospieda mūs uz ceļiem. Turpretī šī mūs dancina pēc sava prāta, nemācēdama pateikt ne pāris vārdu.
Kapteinis skaļā balsī pavēlēja savam pulkam atbruņot ievainotos orkus un vest tos uz Daligaru, kur gūstekņus turēšot tais pašās būdās, ko šie uzbūvējuši aplenkuma laikā. Un, kad gūstekņi būs nogādāti pie vietas, lai šiem pagādājot tīru ūdeni un kaut ko ēdamu.
Kapteiņa karaspēks manāmi apjuka. Iebildumi bija tik skaļi, ka Rankstrails bija spiests vīriem atgādināt, ka tieši viņš ir vieglās kavalērijas Kapteinis un nav radis nedz atkārtot savas pavēles otrreiz, nedz uzzināt, ka kāds domās pieļāvis iespēju tās nepildīt.
Beidzot viņš atkal varēja atgriezties pie meitenes un paņemt to rokās.
— Esmu devis zvērestu. Tas ir pilnīgs stulbums, taču es apzvērēju, — joprojām bāls no bailēm un dusmām, viņš mierināja Erbrovu.
