Vulkānā virsotni tina biezs melnu dūmu plīvuris, kuru līdzīgi zibenim pāršķēla no kratera izsviestie nokaitētie akmeņi.
Izvirdums sākās.
— Kur Papočkins? — iesaucās Makšejevs, ievērodams, ka viņi ir tikai trīs.
— Vai tikai grūdiens neiemeta viņu ezerā? — Gromeko secināja.
Bet ūdens virsmu klāja tikai sīka vizma, ko acīm redzot bija izsaukusi zemes drebēšana. Viļņu apļi, kas liecinātu, ka ūdenī tikko iekritis smags ķermenis, nebija redzami.
— Vai viņš pārbijies nav noskrējis pa ieleju lejup?
— Bet vai tik viņš tomēr nav devies uz krāteri pēc bises? — Kaštanovs aizrādīja.
Pēdējais pieņēmums likās visticamākais, jo zoologs izcēlās ar savu stūrgalvību. Viņš acīm redzot bija nogaidījis biedrus aizmiegam un devies uz vulkānu.
Kad visi meklējumi ap ezeru izrādījās veltīgi, vajadzēja atzīt, ka zoologs aizgājis pēc bises.
— Labi, ja viņš vēl neaizgāja līdz vulkānā virsotnei, kad sākās izvirdums, — Kaštanovs aizrādīja. — Pretējā gadījumā viņš neapšaubāmi gājis bojā.
— Ko mums darīt? — iesaucās Makšejevs. — Man liekas, ka vajadzētu steigties viņam palīgā!
— Kādu laiku nogaidīsim, — Gromeko ieteica. — Līdz kratera dibenam un atpakaļ trīs četras stundas gājienā. Ja viņš aizgāja deviņos, tikko mēs aizmigām, viņam pēc pusstundas vai stundas jāatgriežas.
— Bet tikām izvirduma norise rādīs, vai bez ārkārtīga riska var uzkāpt pie kratera!
— Bet tas taču ir briesmīgi sēdēt un gaidīt, bet nesteigties biedram palīgā!
— Jā, tas ir šausmīgi, bet mēs varam viņu glābt tikai tajā gadījumā, ja viņš vēl nav aizgājis līdz krāterim un vienīgi ievainots ar nokritušu akmeni. Ja viņš sprādziena brīdī jau atradās virsotnē vai pašā krāterī, tad viņš droši gājis bojā ja ne no akmeņiem, tad no gāzēm. Mēģinādami tagad nokļūt vulkānā virsotnē, mēs biedru neglābsim, bet riskējam ar visas ekspedicijas likteni. Skatieties, kas tur notiek!
Pēdējos vārdus Kaštanovs izteica, ieraudzīdams no kratera izlaužamies milzīgu tvaiku mākoni.
Pēc dažām sekundēm atskanēja apdullinošs grāviens, it kā kalns pāršķeltos daļās vai uzlidotu gaisā. Mākonis brāzās lejup pa nogāzi, baismīgi pieaugdams un pārvērsdamies violeti melnā mākonī vai veselā mākoņu sienā, kas mutuļoja, jaucās, savijās, žilbinošu zibeņu apmirdzēti. šī siena traucās pa nogāzi vilciena ātrumā, un pēc dažām minūtēm tās gals jau atradās pie vulkānā pakājes, bet augšējā mala mutuļodama pacēlās daudz augstāk par tā virsotni.
— Tas pilnīgi atgādina Kailā kalna briesmīgo izvirdumu Martinikas salā, kas 1902. gada maijā iznīcināja Sen-Pjeras pilsētu ar tās divdesmit septiņiem tūkstošiem iedzīvotāju dažās minūtēs! — iesaucās Kaštanovs. — Tas ir tā dēvētais karstais jeb svelmainais mākonis, kas sastāv no saspiestiem un pārkarsētiem ūdens tvaikiem un gāzēm un, pārpildīts karstiem pelniem, nes sev līdzi ne vien sīkus akmeņus, bet arī milzīgus akmens bluķus.
— Mūsu laime, ka mākonis nevirzījās uz ezeru, bet uz otru pusi, citādi mūs piemeklētu Sen-Pjeras iedzīvotāju liktenis, — Gromeko aizrādīja.
— Jā, acīm redzot tas izraudzījās to pašu robu kratera malā, pa kuru arī mēs iekļuvām, un tāpēc devās uz dienvidaustrumiem, pēdējās lavas straumes virzienā.
— Kas būs tālāk? — Makšejevs jautāja.
— Šie svelmainie mākoņi pēc zināma laika var atkārtoties — pēc stundas vai divām, — bet tad parādīsies lava.
— Vai nākošais mākonis nevar doties citādā virzienā nekā pirmais, piemēram, uz mums?
— Ja drausmīgajā sprādzienā, kas pavadīja pirmā mākoņa izplūdumu no kratera, tā malas neizmainījās, tad arī pārējie mākoņi drīzāk saglabās pirmā virzienu. Pretējā gadījumā tie dosies pa jaunu ceļu.
— Tātad var plūst arī uz mūsu pusi?
— Protams, bet pagaidām cerēsim, ka tas nenotiks, un tikām mēs še esam puslīdz drošībā.
Sarunas laikā mākonis izklīzdams bija aizsedzis ievērojamu kalna nogāzes rietumu daļu, bet virzīiās uz leju jau lēnāk un galvenām kārtām cēlās augšup. Visi trīs ceļotāji stāvēja klusēdami, vērojot baismo un lielisko skatu.
Un piepeši aiz vulkānā pakājei tuvākā pakalna kores parādījās Papočkins. Viņš skrēja klupdams krizdams, bez cepures, matiem plīvojot, lēkdams pār klinšu bluķiem, kas tam aizšķērsoja ceļu. Viņa biedri metās tam pretī, apbērdami jautājumiem. Bet viņš no ātrā skrējiena un uztraukuma bija tā aizelsies, ka nevarēja parunāt.
Tikai atgulies koku ēnā pie ezera un izdzēris vairākas krūzītes aukstas tējas, viņš atguvās un iesāka savu stāstu:
— Neraugoties uz jūsu pārliecinājumiem, es nolēmu doties pēc bises uz vulkānu, kas man nemaz nelikās tik draudīgs. Es cerēju, ka bise palikusi vienā no atpūtas vietām, kur apstājāmies turpceļā, vai sliktākā gadījumā vulkānā virsotnē. Nogaidīju, kamēr jūs cieši aizmiegat, un ap desmitiem, viegli ģērbies, aizgāju, paņēmis līdzi tikai dažus zāļu stiebrus. Pirmajā atpūtas vietā bises nebija, bet, tā ka vulkāns savu darbību nepastiprināja, līdu tālāk. Bet bises nebija arī otrajā atpūtas vietā. Es jau biju uzkāpis stipri augstu, un līdz virsotnei atlika ne vairāk par puskilometru. Nolādētais vulkāns vēl arvien vāji kūpēja, un atgriezties negribējās.
