— Viņi dzīvi! — Gromeko iesaucās.
— Mums jāsteidzas biedrus glābt. Viņi taču atrodas gūstā jau gandrīz trīs mēnešus. Šodien 5. decembris, — Gromeko piebilda, ieskatījies savā dienasgrāmatā.
— Viņi raksta, ka mežoņi še nav neko aiztikuši, — sacīja Makšeievs. — Tātad nartām un slēpēm jābūt ledus pagrabā kopā ar pārtikas krājumiem. Tūlīt jāatrok eja uz noliktavu un jāsāk gatavoties ceļam.
— Jā, liekas, ka jurtā viss kārtībā. Varbūt arī noliktava vesela, ja tik durvis nav palikušas vaļā un suņi pārtiku nav izvazājuši, — Papočkins piebilda.
Pēc grūtā ceļa sniegā, naktsguļas plānajā teltī un vienīgi gaļas un īsausiņu barības siltā jurta un dažādo konservu krājumi.radīja ceļotājos daudz tīkamāku labsajūtu. Viņi nolēma dažas dienas atpūsties, tikām sagatavojoties jaunajam ceļojumam, kas varēja ieilgt vairākas nedēļas atkarībā no tā, cik tālu pirmatnējie cilvēki būs aizklaiņojuši.
Visu pakalnu ap jurtu klāja diezgan biezs sniegs. Noliktavās nekas nebija aizskarts, un nartas un slēpes tūlīt izņēma pārbaudīt un izlabot. Lielajai noliktavai bija pierīkotas īstas, blīvas durvis, tāpēc plēsoņi nebija neko izvazājuši, neraugoties uz to, ka cilvēki un suņi bija projām. Rūpīgie vientuļnieki bija sagatavojuši ziemai daudz žāvētas gaļas, kas patlaban visai noderēja, jo novērsa nepieciešamību zaudēt laiku medījot.
Mazliet tālāk pakalnā atradās Borovoja ierīkotā meteoroloģiskā būdiņa. Instrumenti bija kārtībā. Jurtā atrada meteoroloģisko žurnālu, no kura varēja spriest par klimatu tundrā vasaras otrajā pusē un rudens sākumā.
Nolēma ņemt jurtu līdz, bet visas liekās mantas novietot noliktavā, to aizslēgt un ieeju aizbērt ar sniegu, lai pilnīgi noslēptu no nelūgtiem viesiem.
Saskaņā ar šo lēmumu ceļojumam sagatavoja divas nartas, sešus pārus slēpju, pārtiku vienam mēnesim, siltus apģērbus un guļammaisus. Paņēma arī zināmu daudzumu cukura, konfekšu, nažus, adatas, diegu, krelles un gredzenus dāvanām mežoņiem gadījumā, ja tie gūstekņus izdotu labprātīgi. Katram gadījumam paņēma līdz arī spirtu un konjaku, ja rastos vajadzība piedzirdīt sardzi.
Pēc triju dienu atpūtas visi devās ceļā, sākumā uz dienvidaustrumiem, lai sasniegtu upīti, aiz kuras Kaštanovs un Papočkins pirmo reizi bija medījuši mamutus, bet tad gar tās gultni lejup.
Otrajā dienā upītes kreisajā krastā uzgāja klajumu, kur bija atradusies pirmatnējo cilvēku iepriekšējā nometne. No tās bija atlikušas pārdesmit telšu sastatņu, kuras veidoja konusā saslietas kārtis kā chantu un evenku mītnēm Āzijā.
Pie kādas kārts bija piesprausta zīmīte ar šādu tekstu:
Se mēs dzīvojām visu gūsta laiku līdz aizceļošanai uz dienvidiem. Šodien orda aiziet. Ceļā varbūt izdosies iz…
Zīmītes beigas acīm redzot bija noplēstas.
