Sirdij strauji pukstot, viņa piecēlās un devās turp. No pļavas neapšaubāmi adidoja troksnis — šalkoņa, kāda kokos saceļas stiprā vējā, lai gan šonaktvēja nebija. Tomēr tā nebija arī gluži parasta lapu šalkoņa. Lūsija sadzirdēja tajā kādu melodiju, bet nespēja to uztvert, tāpat kā iepriekšējā naktī nebija spējusi saprast vārdus, kad koki gandrīz vai bija sākuši ar viņu runāt. Tomēr patlaban vismaz varēja saklausīt tādu kā ritmu; Lūsija manīja, ka, pieejot tuvāk, arī viņas pašas kājas grib dejot. Un nu koki neapšaubāmi kustējās, kustējās turp un atpakaļ, cits caur citu kā sarežģītākā kantridejā. («Un man šķiet,» Lūsija domāja, «ja koki dejo, tad noteikti ļoti, ļoti raksturīgā kantrisolī.») Tagad meitene atradās gandrīz dejotāju vidū.
Sākumā viņa paskatījās uz koku, kas pirmajā acu uzmetienā vispār neatgādināja koku, bet milzīga auguma cilvēku ar pinkainu bārdu un ķerainu, biezu matu mežu. Lūsija nenobijās: tādus viņa bija redzējusi jau agrāk, taču, palūkojusies vēlreiz, ieraudzīja vienīgi koku, lai gan tas joprojām kustējās. Protams, nevarēja saskatīt, vai tam ir kājas vai saknes, jo, kad koki kustas, tie soļo nevis pa zemes virsu, bet tai pa vidu, brizdami pa to tāpat, kā mēs brienam pa ūdeni. Līdzīgi notika ar katru koku, kam meitene pievērsa acis. Kādu mirkli tie šķita draudzīgi, jauki milži un milzenes, kuru apveidu šie Koku Cilvēki pieņem, kad kāda burvība atsauc tos pilnestīgā dzīvē. Nākamajā mirklī viņi atkal līdzinājās kokiem. Tomēr pat tādā izskatā visi likās dīvaini cilvēciski un savukārt, iegūstot cilvēku apveidus, likās dīvaini zaraini un lapaini ļaudis — un visu laiku bija dzirdama savādā, ritmiskā dziesmiņa, šalkoņa, spirgti, līksmi troksnīši.
— Koki gandrīz pamodušies, tomēr vēl ne gluži, — teica Lūsija. Viņa apzinājās, ka pati ir pilnīgi pamodusies un jūtas modrāka nekā parasti.
Bez kādām bailēm meitene dejoja kokiem pa vidu, lēkādama šurp un turp, lai nesadurtos ar lielajiem partneriem. Taču tie viņu interesēja tikai pa pusei. Gribējās nokļūt cauri baram pie kaut kā cita: tieši no turienes bija atskanējusi mīļā balss.
Drīz viņa izgāja dejotāju pulkam cauri (prātodama, vai ar rokām pašķīrusi zarus vai arī saķērusies rokās ar lielajiem rotaļniekiem plašā aplī, tiem noliecoties un pieņemot viņu pulkā), jo koki patiešām auga lielā lokā ap klaju zālienu. Tagad Lūsija atraisījās un izgāja no brīnišķīgā, mainīgā gaismu un ēnu savijuma.
Skatiens pievērsās apaļajam laukumiņam, līdzenam kā mauram, ap kuru dejoja tumšie koki. Un tad — ak, prieks un laimība! Jo tur bija viņš— lielais Lauva, kam kažoks mēnesnīcā vizēja balts, bet zālē viļņojās viņa melnā ēna.
Ja Lauva nekustinātu asti, varētu domāt, ka tas ir akmens tēls, taču Lūsijai tādas domas nenāca ne prātā. Viņa ne mirkli neapstājās, lai apsvērtu, vai šis lauva ir draudzīgs vai ne, bet pieskrēja tam klāt. Likās—ja nedarīs to tūlīt, tad sirds pārplīsīs pušu. Nākamajā brīdī viņa aiz lielas laimes Lauvu nobučoja, apsita rokas, cik tālu tās sniedza, viņam ap kaklu un iespieda seju skaistajās, biezajās, zīdainajās krēpēs.
— Aslan, Aslan! Mīļo Aslan! — meitene elsoja. — Beidzot!
Lielais zvērs nogūlās uz sāniem, tā ka Lūsija pussēdus, pusguļus ievēlās viņam starp priekšķepām. Aslans paliecās uz priekšu un viegli pārlaida mēli meitenes degunam. Mazo pilnīgi ietina zvēra siltā elpa. Viņa pavērās augšup Lauvas lielajā, gudrajā vaigā.
— Esi sveicināta, bērns, — viņš sacīja.
— Aslan, — ieminējās Lūsija, — tu esi lielāks.
— Tas ir tāpēc, ka tu esi vecāka, mazulīt,—viņš atteica.
— Vai nevis tāpēc, ka tu tāds esi?
— Es neesmu. Bet, ik gadu paaugoties, tu redzēsi arī mani lielāku.
Kādu brīdi meitene jutās tik laimīga, ka negribējās nemaz runāt. Taču ierunājās Aslans.
—Lūsij,—viņš teica,—mēs nedrīkstam te ilgi vāļāties. Tev ir darbs darāms, un šodien zaudēts krietni daudz laika.
—Jā, vai tā nav tīrā nelaime? — Lūsija žēlojās. —Es tevi redzēju pilnīgi skaidri, bet citi negribēja man ticēt. Visi viņi ir tik…
Kaut kur dziļi Aslana krūtīs atskanēja pavisam kluss rūciens.
— Piedod, — teica Lūsija, kas pazina dažus zvēra noskaņojumus. — Es negribēju" citus aprunāt. Bet mana vaina tā nebija, vai ne?
Lauva ieskatījās meitenei cieši acīs.
— Vai, Aslan, — Lūsija iesaucās. — Tev šķiet, ka bija? Kā es varētu… es taču nevarētu pamest citus un nākt pie tevis viena, vai es tā varētu? Neskaties uz mani ar tādām acīm… nu labi, laikam jau varētu gan. Jā, un es jau nebūtu viena, es zinu — ja būtu kopā ar tevi. Bet kāds no tā būtu labums?
Aslans neko neteica.
— Tev šķiet, — Lūsija gaužām vārgi nošļupstēja, — ka viss — nez kā — izdotos labi? Bet kā? Lūdzu, Aslan! Vai man tas nav jāzina?
— Jāzina, kas būtu noticis, bērns? — vaicāja Aslans. — Nē. To neviens nekad neuzzina.
— Vai dieniņ! — Lūsija iesaucās.
— Taču ikviens var uzzināt, kas notiks, — Aslans turpināja. —Ja tu tagad aiziesi atpakaļ pie citiem un viņus pamodināsi, un pateiksi, ka esi mani atkal redzējusi un ka jums visiem tagad jāceļas un man jāseko — kas notiks? Ir tikai viena iespēja, kā to uzzināt.
