— Es zinu, ka bijusi, — piekrita Pīters. — Un iespējams, ka šorīt arī viņai bija taisnība. Iedami pa aizas apakšu, mēs piedzīvojām nelaimi. Tomēr—tādā nakts stundā! Un kāpēc mēs neredzam Aslanu? Viņš tak allaž bija redzams. Tas nemaz neizskatās pēc viņa. Ko saka MMD?
— Es nesaku neko, — atteica Rūķis. — Protams, ja jūs visi iesiet, es iešu līdzi un, ja pulciņš sadalīsies, es iešu ar Visaugstāko karali. Tas ir mans pienākums pret viņu un karali Kaspianu. Bet, ja jūs gribat zināt manas personiskās domas, tad es esmu vienkāršs Rūķis, kas neuzskata, ka ir lielas iespējas atrast ceļu naktī, ja tas nav atrasts dienā. Un man nav nekādas ticības apburtiem lauvām, kas ir runājoši lauvas, taču nerunā, un draudzīgi lauvas, lai gan nedara mums neko labu, un ir milzīgi lieli lauvas, kaut gan neviens viņus nespēj saskatīt. Cik es varu spriest, tas viss ir tukšības un tītarbiksības.
— Viņš sit ar ķepu pa zemi, lai mēs pasteidzamies, — iesaucās Lūsija. —Jāiet tūdaļ\ Vismaz man jāiet.
— Tev nav nekādu tiesību ar varu piespiest mūs, pārējos. Mēs esam četri pret vienu, turklāt tu esi visjaunākā, — Sjūzena sacīja.
— Paklau, iesim! — kurnēja Edmunds. — Mums jāiet. Kamēr mēs to nedarīsim, miera nebūs. — Viņam gan gribējās atbalstīt Lūsiju bez kādiem iebildumiem, taču kaitināja tas, ka jāzaudē nakts miegs, tāpēc viņš grasījās darīt visu tik īgni, cik vien iespējams.
—Nu tad aujam kājas, — teica Pīters, gurdi aizbāzdams roku aiz vairoga siksnas un uzlikdams galvā bruņucepuri. Jebkurā citā laikā viņš būtu pateicis kādu laipnu vārdu Lūsijai, kas bija zēna mīļākā māsa, jo viņš noprata, cik šķērmi meitene droši vien jutās, un apzinājās, ka, lai kas arī noticis, tā nav viņas vaina. Taču zēns tik un tā nespēja uzveikt nelielu aizkaitinājumu.
Visnejaukāk uzvedās Sjūzena.
— Un, ja nu es rīkotos tāpat kā Lūsija, — viņa kurnēja. — Varbūt man draudēt, ka es palikšu te, vienalga, vai jūs, pārējie, turpināsiet ceļu vai ne. Un laikam gan es tā arī darīšu.
— Klausiet Visaugstākajam karalim, jūsu majestāte, — ieteica Trampkins, — un dosimies ceļā. Ja man neļauj gulēt, tad labāk ir soļot, nevis stāvēt uz vietas un tarkšķēt.
Un tā nu beidzot bariņš sāka iet. Lūsija gāja pirmā, kodīdama lūpas un pūlēdamās Sjūzenai nepateikt visu, ko gribēja sacīt. Tomēr, pievēršot acis Aslanam, viņai strīdi piemirsās. Lielais zvērs pagriezās un krietnā atstatumā no citiem lēni soļoja pa priekšu.
Pārējiem atlika tikai sekot Lūsijas norādījumiem, jo viņiem Aslans palika ne tikai neredzams, bet ari nedzirdams. Lielās, kaķim līdzīgās ķepas zālē nesacēla ne mazāko troksnīti.
Lauva veda viņus pa labi no dejotājiem kokiem — neviens nemanīja, vai tie joprojām dejo, tāpēc ka Lūsija neatrāva skatienu no Aslana un pārējie — no Lūsijas. Visi tuvojās aizas malai. «Ķekši un ķiļķeni!» nodomāja Trampkins. «Ceru, ka šitas trakums nebeigsies ar rāpšanos mēnessgaismā un nolauztiem kakliem!»
Ilgu laiku Aslans gāja pa kraujas augšmalu. Tad viņš nonāca vietā, kur tieši pašā malā auga nedaudzi mazi kociņi. Zvērs pagriezās un pazuda to lapotnē. Lūsijai aizrāvās elpa, jo izskatījās, it kā viņš būtu meties lejā no klints, tomēr viņa tā centās paturēt Aslanu acīs, ka nespēja apstāties un padomāt. Meitene paātrināja soli, un drīz pati ienira pudurī. Lūkojoties lejup, varēja saskatīt stāvu, šauru taciņu, kas starp akmeņiem slīpi veda iekšā aizā, un Aslans kāpa pa to lejup. Viņš pagriezās un apmierinātu skatienu palūkojās uz Lūsiju. Meitene sasita plaukstas un sāka rāpties Lauvam pa pēdām. Aizmugurē viņa dzirdēja citus saucam: — Ei! Lūsij! Dieva dēļ, uzmanies! Tu stāvi deši aizas malā. Griezies atpakaļ…
Un tad, pēc īsa mirkļa, atskanēja Edmunda balss: — Nē, viņa iet pareizi. Tur ir taka — tā ved lejup.
Pusceļā Edmunds māsu panāca.
— Skat! — viņš varen satraukts iesaucās. — Skat! Kas tā par ēnu, kas slīd mums pa priekšu?
— Tā ir viņa ēna, — atteica Lūsija.
— Es dcu, ka tev patiešām taisnība, Lū, — sacīja Edmunds.—Nevaru aptvert, kā iepriekš to neredzēju. Bet kur tad viņš pats?
— Protams, kopā ar ēnu. Vai tad tu nevari saskatīt?
— Nu man gandrīz likās, ka redzu — īsu mirkli. Bet tā gaisma ir tik dīvaina!
— Ejiet vien, karali Edmund, ejiet vien, — aizmugurē no kraujas malas atskanēja Trampkina balss, tad vēl tālāk, augšmalas tuvumā, ierunājās Pīters: — Nu, saņem tak dūšu, Sjūzen! Dod roku! Te pat bērns spētu notipināt. Un beidz kunkstēt.
Pēc īsa brīža visi nokāpa lejā. Ūdens tā krāca, ka nebija nekas dzirdams. Uzmanīgi, likdams kājas līdzīgi kaķim, Aslans no akmens uz akmeni laipoja pāri straumei. Vidū viņš apstājās, noliecās, lai padzertos, un, paceldams krēpjaino galvu, no kuras pilēja ūdens, pagrieza skatienu pret nācējiem. Šoreiz Edmunds viņu redzēja.
—Vai, Aslan!—viņš iekliedzās, mezdamies uz priekšu. Taču Lauva apsviedās apkārt un ņēmās kāpt augšup pa Straujas viņu pusi.
— Pīter, Pīter! — iesaucās Edmunds. — Vai tu redzēji?
— Kaut ko redzēju, — sacīja Pīters. — Bet mēnessgaismā tas ir tik grūti. Taču iesim tālāk—un trīsreiz «urā» Lūsijai. Nejūtos arī vairs ne pusi tik noguris.
