— Man apriebās buljons. Tu saproti, buljons, buljons un buljons. Es jau sāku baidīties, ka noslīkšu tai buljonā. Taču ārsts mani negribēja laist projām. Viņam vajadzēja mani vēl parādīt studentiem. Es baidos, ka mani meklēs policija … Mājās es nevaru atgriezties un gribētu palikt pie tevis vai vislabāk — uz pāris dienām pavisam pazust no Parīzes … Bet man ir tik maz naudas.
Rudā Marta no brīnumiem pat sasita plaukstas, — tas viss likās tik interesanti.
— Nu, protams, ka tu paliksi pie manis,— viņa sacīja.
— Bīstos, ka arī mani meklēs policija, — izpūzdams dūmu mutulīti, domīgi sacīja Zans. — Arī man uz dažām dienām derētu nozust no apvāršņa.
Bezdelīga bija pašu cilvēks, un Zans no viņas savu profesiju neslēpa. Bezdelīga zināja, ka Zanam ir plašs vēriens. Viņa specialitāte bija seifu uzlaušana.
— Laižamies, Bezdelīdziņ, uz dienvidiem. Tu, es un Marta. Uz Rivjēru, ieelpot jūras gaisu. Es esmu iesūbējis, gribas izvēdināties. Tici vai ne, bet es vairāk nekā divus mēne- sus neesmu redzējis sauli un sāku jau aizmirst, kāda tā izskatās.
— Brīnišķīgi! — Marta sasita plaukstas.
Zans paskatījās dārgā zelta rokas- pulkstenī.
— Mums vēl ir stunda laika. Velns lai parauj, tev jānodzied sava dziesmiņa līdz galam. Bet pēc tam lidojam, un lai tevi meklē veseli.
Brike šim priekšlikumam labprāt piekrita. Kā bija cerējusi, viņas uzstāšanās radīja furoru.
Zans izgāja uz estrādes kā konferansjē, atgādināja par traģisko notikumu, ko Brike pirms pāris mēnešiem bija tepat piedzīvojusi, bet tad paziņoja, ka Brikes jaunkundze uz klausītāju vēlēšanos augšāmcēlusies, jo viņš — Zans — pacienājis Briki ar glāzīti konjaka «Bezdelīga».
— Bezdelīga! Bezdelīga! — ieaurojās publika.
Žans pamāja ar roku un, kad saucieni bija aprimuši, turpināja:
— Bezdelīga atsāks dziesmiņu no tās pašas vietas, kurā viņu tik negaidīti pārtrauca. Orķestri, lūdzu, «Kaķēnu»!
Orķestris sāka spēlēt, un no panta vidus, vētrainu aplausu pavadīta, Brike savu dziesmiņu nodziedāja līdz galam. Tiesa gan, apkārt valdīja tāds troksnis, ka viņa pati savu balsi nedzirdēja, bet tas arī nebija nepieciešams. Brike jutās tik laimīga kā vēl nekad, reibināja apziņa, ka viņu nebija aizmirsuši un tik silti uzņēma. Tas, ka siltumu daudzējādā ziņā bija radījuši vīna tvaiki, Briki nemulsināja.
Pabeigusi dziesmu, viņa ar labās rokas delnu iztaisīja neparasti elegantu žestu. Tas bija kas jauns. Publika aplaudēja vēl skaļāk.
«Kur viņa tādu ņēmusi? Kādas brīnišķas manieres. Šis žests būs no viņas jāpārņem…» Rudā Marta iedomājās.
Brike nokāpa no estrādes zālē. Draudzenes viņu skūpstīja, paziņas sniedza pretī glāzes un saskandināja ar viņu. Brike piesarka, viņas acis mirdzēja. Panākumi un vīns sagrozīja galvu. Aizmirsusi par vajātājiem, viņa bija ar mieru te nosēdēt visu nakti. Taču Zans, kas dzēra ne mazāk par citiem, nezaudēja kontroli pār sevi.
Laiku pa laikam viņš ieskatījās pulkstenī un beidzot piegāja pie Brikes un pieskārās viņas rokai.
— Ir laiks!
— Bet es negribu. Jūs varat braukt vieni paši. Es nebraukšu, — sapņaini blisinādama acis, atbildēja Brike.
Tad Zans klusēdams paņēma viņu uz rokām un nesa uz izeju.
Publika sāka kurnēt.
— Seanss beidzies! — būdams jau pie durvīm, Zans uzsauca. — Uz redzēšanos nākamo svētdien!
Viņš iznesa Briki, kas neganti turējās pretī, uz ielas un iesēdināja automašīnā. Drīz iznāca arī Marta ar nelielu čemodāniņu rokās,
— Uz Republikas laukumu! — Žans pateica šoferim, negribēdams nosaukt gala punktu. Viņš bija paradis braukt ar pārsē- šanos.
Vidusjūras viļņi ritmiski apskaloja smilšaino plūdmali. Viegls vējiņš tikko jaudāja piepūst jahtu un zvejnieku kuģīšu buras. Virs galvām debesu zilgmē mīlīgi rūca pelēki hidroplāni, kas devās īsos izpriecas lidojumos no Nicas uz Mentonu.
Jauns cilvēks baltā tenisa tērpā sēdēja pītā krēslā un lasīja avīzi. Blakus krēslam atradās apvalkā iebāzta tenisa rakete un daži jaunākie angļu zinātniskie žurnāli.
Viņam līdzās zem milzīga, balta saulessarga pie molberta darbojās viņa draugs, gleznotājs Armāns Larē.
Nelaiķa profesora Dovela dēls Artūrs Dovels un Armāns Larē bija nešķirami draugi, un šī draudzība vislabāk apliecināja, ka teicienam «Pretējie poli pievelkas» ir taisnība.
Artūrs Dovels bija diezgan pakluss un atturīgs. Viņš mīlēja kārtību un prata strādāt neatlaidīgi un sistemātiski. Viņam bija jāstudē vairs tikai viens gads, un viņu jau paturēja universitātē, bioloģijas katedrā.
Larē. kā jau īstam francūzim dienvidniekam bija ārkārtīgi viegli ierosināms, haotisks, nenosvērts raksturs. Nereti viņš uz vairākām nedēļām pameta otas un krāsas, lai pēc tam no jauna aizrautīgi nodotos darbam, Un tad nekāda vara viņu nespēja atraut no molberta.
Tikai vienā ziņā draugi bija līdzīgi: abi viņi bija talantīgi un prata tuvoties reiz nospraustam mērķim,, kaut arī katrs uz to gāja pa savu ceļu: viens brāzmaini, izrāvieniem, otrs — vienmērīgā solī.
