Artūra Dovela bioloģiskie pētījumi piesaistīja ievērojamāko speciālistu uzmanību, un viņu gaidīja spoža karjera zinātnes laukā. Larē gleznas izstādēs izraisīja daudz pārrunu, un vairākas no tām bija jau nopirkuši dažādu valstu ievērojamākie muzeji.
Artūrs Dovels nometa avīzi smiltīs, atlaida galvu pret krēsla atzveltni un sacīja:
— Anželikas Gajas līķis tā arī nav atrasts.
Larē neremdināmās bēdās papurināja galvu un smagi nopūtās.
— Tu vēl joprojām nespēj viņu aizmirst? — jautāja Dovels.
Larē ,tik strauji pagriezās pret Artūru, ka viņš neviļus iesmējās. Viņa priekšā atradās nevis vairs aizrautīgs mākslinieks, bet bruņinieks, kam kreisajā rokā bija vairogs — palete — un šķēps — paletes nazis —, bet labajā rokā zobens — ota —, aizvainots bruņinieks, kas gatavs nogalināt savu ienaidnieku.
— Aizmirst Anželiku!… — Larē iesaucās, vicinādams savus ieročus, — aizmirst to, kura …
Pēkšņi piezagās vilnis, šalkdams apšļāca viņa kājas gandrīz līdz ceļiem, un Larē melanholiski pabeidza iesākto domu:
— Vai tad Anželiku var aizmirst? Pasaule ir kļuvusi pelēka, kopš apklusušas viņas dziesmas…
Par Anželikas Gajas nāvi, pareizāk sakot, bezvēsts nozušanu, Larē pirmo reizi uzzināja Londonā, uz kurieni bija aizbraucis, lai gleznotu «Londonas miglas simfoniju». Larē bija ne vien dziedātājas talanta pielūdzējs, bet ari viņas draugs, viņas bruņinieks.-Ne velti viņš bija dzimis Provansas dienvidos, kur visapkārt slējās viduslaiku pilsdrupas.
Uzzinājis, kāda nelaime piemeklējusi Gāju, viņš bija tik satriekts, ka pirmo reizi mūžā pārtrauca savu gleznošanas skurbuli daiļrades kulminācijas brīdī.
Artūrs, atbraucis no Kembridžas uz Londonu, gribēja draugu kaut kā novirzīt no drūmajām domām un ieteica šo ceļojumu uz Vidusjūras piekrasti.
Arī te Larē neatrada mieru. Atgriezies no plūdmales viesnīcā, viņš pārģērbās, sēdās vilcienā un devās uz Montekarlo spēļu namu, kur vienmēr mudžēja cilvēki. Viņš gribēja aizmirsties.
Kaut gan bija vēl agrs, pie zemās ēkas jau drūzmējās apmeklētāji. Larē iegāja pirmajā zālē. Cilvēku te bija maz.
— Sāciet spēli, — uzaicināja ar lāpstiņu bruņojies krupjē.
Larē devās nākamajā zālē, uz kuras sienām bija uzgleznotas puskailas sievietes medībās, jāšanas un paukošanās sacīkstēs, ar vārdu sakot, tēloja ainas, kas uzkurināja azartu. Kaislīgas cīņas, azarta un alkatības sakāpinātas jūtas dvesa pretī no gleznām, bet vēl spēcīgāk šī izteiksme izpaudās ap spēļu galdu sanākušo cilvēku sejās.
Lūk, resns, bālsejains komersants ar trīcošām, resnām, vasaras raibumiem un rūsganām spalviņām klātām rokām pasniedz naudu. Viņš elpo smagi kā astmas slimnieks. Skatiens sasprindzināti seko līdzi ruletes gaitai. Larē ir pārliecināts, ka resnvēderis ir pamatīgi paspēlējis un tagad cerībā uz vinnestu liek galdā pēdējos frankus. Bet, ja nu nelaimēsies, tad šis miesās izplūdušais cilvēks droši vien dosies uz pašnāvnieku aleju un tur noslēgs rēķinus ar dzīvi.
Aiz resnvēdera stāv slikti ģērbies, gludi skuvies vecs vīrs ar pinkainiem, sirmiem matiem un maniaka acīm. Viņam rokās ir piezīmju grāmatiņa un zīmulis. Viņš pieraksta laimestus un spēlējošos numurus, kaut k© rēķina … Savu mantību viņš jau sen ir paspēlējis un kļuvis par ruletes vergu. Spēļu nama administrācija viņam katru mēnesi izmaksā nelielu pabalstu iztikai un spēlei: tā ir sava veida reklāma. Tagad viņš taisa savu «varbūtības teoriju» un studē Fortūnas kaprīzo raksturu. Kad viņa pieņēmumi nepiepildās, viņš ar zīmuli nikni klapē pa piezīmju grāmatiņu, lēkā uz vienas kājas, kaut ko murkšķ un atkal cītīgi rēķina. Kad izrādās, ka viņa pieņēmumi pareizi, vecā vīra seja staro un viņš pagriež galvu pret blakus stāvētājiem, it kā gribēdams sacīt: redziet, beidzot man ir izdevies atklāt gadījuma likumsakarību.
Divi sulaiņi zem rokas ieved un apsēdina krēslā pie galda veceni melnā zīda kleitā, ar briljanta rotu uz krunkainā kakla. Vecenes seja ir nopūderēta tik balta, ka nobālēt viņai nav iespējams. Ieraugot mistisko bumbiņu, kas dala bēdas un prieku, viņas iegrimušajās acīs iedegas alkatības uguns un tievie, gredzeniem rotātie pirksti sāk drebēt.
Jauna, daiļa, stalta, elegantā tumšzaļā kleitā tērpta sieviete, iedama garām galdam, ar nevērīgu žestu uzmet tūkstoš franku zīmi, paspēlējusi bezrūpīgi iesmejas un dodas uz nākamo zāli.
Larē lika uz sarkanās krasas simts frankus un laimēja.
«Šodien man jālaimē,» viņš nodomāja, likdams tūkstoti, — un paspēlēja. Taču gleznotāju neatstāja pārliecība, ka galu galā viņš tomēr laimēs. Viņu jau bija pārņēmis azarts.
Pie ruletes galda pienāca trīs cilvēki: slaids, plecīgs vīrietis ar ļoti bālu seju un divas sievietes, vienai bija rudi mati, otra bija ģērbusies pelēkā tērpā … Uzmetis viņai skatu, Larē izjuta savādu satraukumu. Vēl neap- jauzdams, kas īsti viņu satrauc, gleznotājs
