- Patiesībā tā arī ir. Viņa balss kļuva skaļāka. Vai tu tomēr nepaklusētu, Džonsas jaunkundz? Vai varbūt būs vajadzīga mana palīdzība? Viņš uzsita knipi, un no pagalma parādījās kāda ēna. Tas ir Fritangs, viens no maniem niknākajiem kalpiem. Viņš darīs visu, ko es pavēlēšu…
Kitija sašutumā izsaucās. Pareizi, draudi man! Tieši tāpat kā cilvēkiem krogā! Bet bez dēmoniem, kas ir tavs patiesais spēks, tu nespētu neko, vai ne? Nesaprotu, kā tādi cilvēki kā jūs vispār spēj naktīs mierīgi gulēt!
- Tad jau mēs esam līdzīgi, Mandrāks atcirta. Nespēju atcerēties, kad Pretošanās kustība nebūtu izmantojusi spēku. Padomāsim, kā tur bija… Vairāki cilvēki nogalināti, vēl citi ievainoti…
- Tas bija citādi! Mēs cīnījāmies par ideāliem!
- Tāpat kā es. Tomēr… Viņš dziļi ievilka elpu. Atzīšos, ka šobrīd mana uzvedība bija nepiedodama. Burvis pamāja ar roku, pateica kādu buramvārdu un atbrīvoja ēnu. Redzi nu, tagad mēs varēsim mierīgi parunāties.
Kitija ieskatījās viņam acīs. Man arī pirms tam nebija bail.
Mandrāks nodrebinājās. Viņš palūkojās pār plecu uz aizvērtajām kroga durvīm un tad uz ielas pusi. Šķita, ka pretēji pašpārliecinātajai uzvedībai krogā viņš pēkšņi nezina, ko darīt.
- Tātad? Kitija izaicinoši teica. Kas parasti notiek, kad jūs kādu arestējat? Nopratināšana moku kambarī? Piekaušana līdz nāvei? Kas tagad sekos?
Jaunais vīrietis nopūtās. Es neesmu tevi arestējis.
- Tātad es varu doties prom?
- Džonsas jaunkundz, viņš sacīja, es esmu šeit kā privātpersona, nevis kā valdības loceklis. Taču, ja tu nebeigsi uzvesties izaicinoši, viss var mainīties. Oficiāli tu esi mirusi. Tikai vakar es nejauši uzzināju, ka tomēr esi dzīva, un gribēju pats par to pārliecināties.
Kitija aizdomīgi nopētīja Mandrāku. Kas tev pateica, ka esmu šeit? Dēmons?
- Nē. Bet tas nav svarīgi.
Pēkšņi Kitijai atausa gaisma. Ak tā! Tas bija Niks Drevs.
- Es jau teicu, ka tas nav svarīgi. Tu taču neesi pārsteigta, ka es mēģinu sadzīt pēdas bēglei, Pretošanās kustības dalībniecei.
- Nē, viņa atcirta. Esmu pārsteigta tikai par to, ka tu vēl neesi pārgriezis man rīkli.
Burvis sašutumā izsaucās: Es esmu ministrs, nevis slepkava! Es palīdzu aizsargāt cilvēkus pret… tādiem teroristiem kā tu un tavi draugi!
- Jā, cilvēkiem jūsu gādībā nudien klājas labi, Kitija turpināja. Puse valsts jauno vīriešu jau ir krituši Amerikā, policija plosās ielās, dēmoni uzbrūk katram, kas iebilst kaut vārdiņu, un piepilsētas čum un mudž no spiegiem. Viss ir vislabākajā kārtībā!
- Ja nebūtu mūsu, visiem klātos vēl ļaunāk, Mandrāka balss bija augsta un saspringta. Viņš savaldījās un atkal atsāka runāt klusām. Mēs izmantojam savas spējas, lai valdītu tā, kā būtu labāk visiem. Vienkāršajiem ļaudīm ir vajadzīga vadība. Tiesa, šobrīd mums neklājas viegli, bet…
- Jūsu vara balstās uz paverdzināšanu! Kā tā var būt laba?
Burvis izskatījās patiešām pārsteigts. Bet mēs taču nepaverdzinām cilvēkus, tikai dēmonus.
- Un tas jūs padara labākus, vai ne tā? Man gan tā nešķiet. Viss, ko jūs darāt, ir nolemts pagrimumam.
Burvja balss skanēja klusi. Tā nav.
- Tā ir, un tu pats to lieliski apzinies! Kitija palūkojās uz Mandrāku. Kāpēc tu ieradies? Ko tu gribi? Pretošanās kustība jau sen vairs neeksistē.
Mandrāks noklepojās. Man stāstīja… Viņš ciešāk satinās mētelī un palūkojās uz upi. Man stāstīja, ka tu esot mani izglābusi no golema. Ka riskēji ar dzīvību manis dēļ. Viņš paskatījās uz meiteni. Kitijas seja nepauda nekādas emocijas. Turklāt es domāju, ka tu šīs rīcības dēļ gāji bojā. Un tagad, kad uzzināju, ka esi dzīva, es… gribēju uzzināt patiesību.
Kitija saviebās. Kā tu to domā? Jā, es to izdarīju un laikam nebiju īsti pie pilna prāta. Es apturēju golemu, lai tas nesašķaida tev pauri. Un tad aizbēgu. Tas arī viss.
Viņa skatījās jaunajam burvim tieši acīs. Arī viņš nenovērsa skatienu. Lietus turpināja līt.
Mandrāks atkal nokāsējās. Nu skaidrs. Paldies. Nē, patiesībā nav skaidrs. Mani interesē, kāpēc tu to darīji. Viņš iebāza rokas kabatās.
- Nezinu, Kitija noteica. Patiešām nezinu.
- Uzvelc mēteli, citādi izmirksi!
- It kā tev tas rūpētu! Tomēr viņa uzvilka mēteli.
Viņš noskatījās, kā meitene uzvelk mēteli, un, kad viņa bija aizpogājusi gandrīz visas pogas, turpināja. Lai kādi iemesli tev arī būtu bijuši, viņš sacīja, man vajadzētu pat…
- Nesaki to! Nesaki. Es negribu to dzirdēt. Ne no tevis…
- Bet…
- Es to izdarīju nedomājot un, ja vēlies zināt, esmu šo rīcību nožēlojusi katru reizi, kad redzu tavus melīgos pamfletus vai dzirdu aktierus no skatuves skandinām tavas izdomātās blēņas. Tāpēc nevajag man pateikties, Mandrāka kungs. Viņa nodrebinājās. Lietus sāka līt spēcīgāk. Ja tev vajag kādam pateikties, saki paldies Bartimajam. Tieši viņš mani pamudināja tevi glābt.
Pat tumsā varēja redzēt, ka šie vārdi jauno burvi šokēja. Viņš sastinga, balss aizlūza: Viņš tevi pamudināja? Nespēju noticēt.
