- Nu izbeidz! Mierdaris pārgrieza acis. Jūs bijāt nodevēju bariņš no vienkāršo ļaužu aprindām. Es biju burvis. Vai tu tiešām domāji, ka man rūp jūsu liktenis? Un nemaz nedomā nākt tuvāk, jaunkundzīt! Es vairs nepūlēšos raidīt tavā virzienā burvestību, bet uz vietas pārgriezīšu tev rīkli. Mierdaris uzsmaidīja meitenei. Patiesībā jau es biju jūsu pusē. Cerēju, ka jums izdosies nogalināt briesmoni. Tad es būtu paņēmis zizli, lai liktu to lietā. Patiesībā, viņš atkal nobirdināja pelnus no cigāra un, pārmetis vienu kāju pār otru, palūkojās uz apkārtējiem, beigās iznāca viens liels juceklis. Tu aizbēgi ar zizli, turklāt izlaidi no kapenēm ifrītu Honoriju. Cik tas Honorijs tomēr bija iespaidīgs! Gledstona kauli, apvienoti ar dēmonisku būtību, lēkā pa Londonas jumtiem! Izcils priekšnesums! Turklāt tas lika mums ar Hopkinsu par kaut ko aizdomāties…
- Pastāsti man kaut ko, Kventin, Mandrāks ļoti mierīgā balsī vaicāja, pēc maniem apsvērumiem šis Hopkinss bija iesaistīts ari golema afērā. Vai tā bija?
Mierdaris pasmaidīja un ieturēja dramatisku pauzi. Viņš visu laiku kaut ko tēlo, Kitija nodomāja. Izturas pret šo situāciju kā pret vienu no savām lugām.
- Protams! dramaturgs iesaucās. Turklāt manā vadībā! Es esmu iesaistīts daudzās afērās. Esmu mākslinieks, Džon, radošs un izdomas bagāts cilvēks. Jau gadiem ilgi impērija virzījās pretī sabrukumam, Devro un pārējie bija to noveduši līdz kliņķim. Vai tu zināji, ka vairākas manas lugas nevarēja izrādīt Bostonā, Kalkutā un Bagdādē, jo tur valdīja pārāk liela nabadzība, nemieri un vardarbība? Un bezgalīgais karš! Tagad viss mainīsies. Vairākus gadus es biju tikai skatītājs, kas izmēģina šo un to. Vispirms es pamudināju savu draugu Siržulauzēju sadumpoties. Atceries to lielo pentaklu, Džon? Tā bija mana ideja! Viņš ieķiķinājās. Nākamais bija nabaga Divāls. Viņš gribēja iegūt varu, bet bija pārāk neaptēsts, lai izdomātu, kā. Tas muļķis spēja tikai izpildīt pavēles. Ar Hopkinsa palīdzību es ieteicu viņam izmantot golemu, kas radītu pilsētā nemierus. Un, kamēr valdības uzmanība bija pievērta šim postītājam, dramaturgs saulaini uzsmaidīja Kitijai, es gandrīz ieguvu savā īpašumā zizli. Kuru, starp citu, šonakt esmu nolēmis beidzot dabūt savās rokās.
Kitijai šie vārdi neko nenozīmēja. Viņa lūkojās uz mazo, apaļo vīreli, kas sēdēja zelta tronī, un dusmās trīcēja. Viņa redzēja savu mirušo biedru sejas katrs vārds, ko Mierdaris izteica, bija kā zaimi viņu piemiņai. Meitene aiz dusmām nespēja parunāt.
Džons Mandrāks savukārt šķita kļuvis runīgāks. Tas ir interesanti, Kventin, viņš teica, un nešaubos, ka zizlis tev noderēs. Bet kā tu esi iecerējis vadīt valdību? Pateicoties tev, visi departamenti taču ir tukši! Tas radīs zināmas problēmas, pat ja ņemam vērā, ka tavā komandā strādā tādi izcili burvji. Viņš uzsmaidīja pie galda sēdošajiem.
Mierdaris atmeta ar roku. Protams, es atbrīvošu zināmu skaitu gūstekņu, ja vien viņi zvērēs man uzticību.
- Un pārējie?
- Tiks sodīti.
Mandrāks nodrebinājās. Tas ir diezgan riskanti, pat ja tev pieder zizlis…
- Nemaz ne! Mierdaris pirmo reizi šķita patiešām nokaitināts. Viņš piecēlās kājās un nometa cigāru zemē. Mūsu apvērsums būs unikāls divus tūkstošus gadus senajā maģijas pasaulē. Un te jau ir cilvēks, kas jums to visu parādīs. Dāmas un kungi, sveiksim Klemu Hopkinsu!
Istabā bikli ienāca neievērojama izskata cilvēks. Bija pagājuši trīs gadi, kopš Kitija pēdējo reizi bija redzējusi šo vīru, sēžot vasaras kafejnīcā. Toreiz viņa bija tikai nobijusies meitene, kas dzēra piena kokteili un ēda smalkmaizīti. Tikmēr viņš uzdeva jautājumus par zizli. Un, kad viņa nespēja sniegt zinātniekam vajadzīgo informāciju, viņš meiteni nodeva vēlreiz, sūtot uz māju, kur viņu jau gaidīja Mandrāks ar savu dēmonu.
Gadiem ejot, zinātnieka ārējais izskats viņas prātā bija pagaisis, bet viņa ēna kā kaut kas tumšs un biedējošs joprojām glūnēja atmiņu noslēgtākajos nostūros un dažkārt uzbruka sapņos.
Un te jau viņš nāca, klusi šļūkdams pa paklājiem un bikli smaidīdams. Likās, ka viņa ierašanās tiek uzņemta ar vispārēju sajūsmu, visi satraukti sarosījās. Hopkinsa kungs nostājās pie galda, tieši pretī Kitijai. Viņš vispirms palūkojās uz Mandrāku un tad uz meiteni. Bāli pelēkās acis nopētīja meiteni, bet sejā neparādījās nekādas emocijas.
- Nodevējs, Kitija nošņācās. Hopkinsa kungs nedaudz sarauca degunu, bet neizrādīja, ka meiteni pazītu.
- Klem, Mierdaris uzsita viņam pa plecu, neļauj, lai šīs jaunās dāmas klātbūtne tevi samulsina. Tas ir mans mazais joks, lai atgādinātu tev laiku, ko pavadīji Pretošanās kustības rindās. Tomēr labāk netuvojies viņai! Viņa ir nikna kā lapsene. Kā jūtas ieslodzītie?
Zinātnieks paraustīja plecus. Viss kārtībā, ser. Viņi nekur nevar aizbēgt.
- Un kas notiek ārpusē? Viss mierīgi?
- Centrālajā parkā joprojām nemieri. Policija mēģina visus nomierināt. Neviens vēl nezina, kas norisinājies teātrī.
