Uz Netenjela pleca nolaidās kaut kas ciets un smags. Viņš pagriezās.
Zēna priekšā stāvēja šefpavārs, piesarcis un sakarsis no kamīna liesmām. Uz viņu nolūkojās divas spoži melnas acis. Vīrietis apaļīgajā rokā turēja lielu gaļas nazi, un tieši ar tā neaso malu viņš bija pieskāries Netenjela plecam.
Ko tu dari manā virtuvē? šefpavārs ļoti laipnā balsī vaicāja.
Nevienā no plāniem, kas Netenjelam bija saskatāmi, nekas neliecināja, ka šis resnis nebūtu parasts cilvēks. Tomēr viņš
paturēja prātā Bartimaja brīdinājumu un nemēģināja riskēt. Tikai savācu pāris no sava tēva groziem, viņš pieklājīgi atbildēja. Nav jau daudz, jūs redzat. Man žēl, ja jūs iztraucēju.
Šefpavārs norādīja ar gaļas nazi uz durvīm. Pazūdi!
- Jā, ser. Es jau eju. Bet, izgājis pa durvīm, Netenjels piespiedās pie sienas un gaidīja. Tikko kāds nāca ārā no virtuves, viņš noliecās un izlikās, ka sien kurpi. Tas kaitināja, turklāt visu laiku bija jābaidās, vai neparādīsies šefpavārs, bet citādi Netenjels juta savādu pacilātību. Pēc pirmā šoka, kad viņš pie vārtiem bija ieraudzījis bārdaino algotni, bailes bija noplakušas, un tās bija nomainījusi vēl neiepazīta sajūsma par to, ka viņš var rīkoties. Lai kas arī notiktu, vairs nebūs nekādas bezpalīdzīgas stāvēšanas malā, kamēr viņa ienaidnieki nesodīti darbojās. Tagad viņš kontrolēs visus notikumus. Viņš bija saviem ienaidniekiem uz pēdām. Un viņš soli pa solim tiem tuvojās.
Atskanēja mazi, tipinoši solīši. Pa virtuves durvīm iznāca zēns zilajā uniformā, balansēdams uz galvas divstāvu paplāti, uz kuras atradās divi šķīvji ar kanapē maizītēm. Pieturot to ar vienu roku, sīkais pagriezās pa labi uz gaiteni. Netenjels nostājās viņam blakus.
- Sveiks! Viņš runāja ļoti draudzīgi, pie viena noskatīdams uzrunāto no galvas līdz kājām. Tieši īstais lielums.
Puisēns pievērsās Netenjelam. Tu kaut ko vēlējies?
- Jā. Vai te kaut kur ir tualete? Esmu nobraucis garu ceļu, un… nūjā, tu jau saproti.
Sarunas biedrs apstājās pie platām kāpnēm un norādīja uz blakus gaiteni. Tur.
- Vai tu nevarētu mani aizvest? Baidos, ka atvēršu nepareizās durvis.
- Es jau tā kavējos…
- Nu lūdzu!
Kaut ko norūcis, knēvelis pagriezās un aizveda Netenjelu pa blakus gaiteni, iedams tik ātri, ka paplāte uz galvas sāka drebēt. Viņš apstājās, sakārtoja paplāti un devās tālāk. Netenjels sekoja tam pa pēdām, apstādamies, tikai lai izņemtu no augšējā groza smagu miklas rulli, ko bija nočiepis virtuvē. Zeperis apstājas pie ceturtajām durvīm.
- Šeit.
-Vai šīs patiešām ir īstās? Es negribētu kādam uzskriet virsū.
- Kad es tev saku. Skaties! Un puika ar kāju atspēra durvis vaļā. Netenjels atvēzēja mīklas rulli. Zēns un sudraba paplāte ar šķīvjiem nogāzās uz grīdas ar tādu troksni, it kā atskanētu šāviens, un visapkārt izbira krējuma, siera un garneļu kanapē maizītes. Netenjels uzmanīgi iegāja vannasistabā, aizvēra durvis un aizslēdza tās.
Upuris bija atslēdzies, tāpēc nevarēja pretoties, kad Netenjels paņēma viņa drēbes. Lielākas grūtības sagādāja savākt kanapē, kas bija izkaisītas un izsmērētas pa visu telpu. Siers bija gana mīksts, un to diezgan labi varēja uzlikt atpakaļ uz biskvīta pamata, bet atrast garneles ne vienmēr izdevās.
Kad Netenjels bija sakārtojis maizītes atpakaļ uz paplātes, cik labi vien spēja, viņš saplēsa savu zaļo kreklu strēmelēs un aizsēja zēnam muti, kā arī sasēja pašu. Tad viņš ievilka puiku vienā no dušas kabīnēm, aizbultēja durvis no iekšpuses un izkāpa ārā pa augšu, balansēdams uz ūdenstvertnes.
Paslēpis visus lietišķos pierādījumus, Netenjels iemeta skatienu spogulī, nogludināja savu uniformu, uzlika uz galvas paplāti un devās ārā. Nospriedis, ka kalpotāju galā neko vērtīgu neatradīs, viņš mainīja virzienu un devās augšup pa kāpnēm.
Dažādi kalpotāji steidzās augšup un lejup, nesot paplātes un skalu grozus ar pudelēm, bet neviens viņu neuzrunāja.
Kāpņu galā bija durvis uz zāli, kuru izgaismoja rinda augstu arkveida logu. Uz marmora grīdas gulēja grezni paklāji no Persijas un Tālajiem Austrumiem. Pie balti nomazgātajām sienām īpašās nišās bija izvietoti pagātnes dižo vadoņu alabastra krūšutēli. Tas viss kopā pat blāvajā ziemas gaismā radīja neaizmirstami spožu iespaidu.
Netenjels devās uz priekšu pa zāli, turēdams acis plati vaļā.
Priekšā viņš dzirdēja skaļas balsis; tur cilvēki sasveicinājās. Viņš nolēma, ka prātīgāk būtu no viņiem izvairīties. Atvērtajās sānu durvīs pazibēja grāmatplaukti. Zēns devās turp…
…un attapās skaistā, apaļā bibliotēkā, kas bija veidota divos stāvos un noslēdzās ar stikla kupolu jumtā. Augšup vijās spirālveida kāpnes, kas veda uz metāla terasi bibliotēkas otrajā stāvā augstu virs Netenjela galvas. Vienā pusē plašas stikla durvis ar logiem virs tām atklāja skatienam zālienu un attālu gleznainu ezeru. Sienas klāja grāmatplaukti, kas bija pilni ar grāmatām: lielas, dārgas un senas, savāktas no daudzām pilsētām visā pasaulē. Netenjela sirds aiz brīnumiem salēcās. Kādu dienu arī viņam piederēs tāda bibliotēka…
