Bet pakaļdzīšanās pēkšņi tika pārtraukta, turklāt tik dīvainā kārtā, ka visi jutās satriekti. Nedaudz tālāk viņu priekšā pacēlās augsta klints, kurā atdūrās apvidus mašīnas strupais purns, kāpurķēdēm turpinot joprojām grauzties zemē, it kā dzenot mašīnu blī- vaja, nekustīgajā akmenī.
— Bet tā taču cenšas ielīst klinti! — brīnījās Kosti.
Vilkokss atguvās no pārsteiguma un izslēdza motoru. Mašīna sastinga, pavērsusi purnu pret klints sienu, cauri kurai to sūtīja tās «atmiņa».
— Viņi droši vien ar nolūku uzdevuši nepareizas koordinātes, — ieminējās Rips.
Taču Deins, atcerējies agrāk redzētās sliedes, kuras bija izbeigušās tieši tāpat, pagāja garām Šenonam un piespieda plaukstas glumajai, mitrajai klints virsmai. Viņš nebija maldījies!
Lai gan vājāka nekā otrajā ielejā, vibrācija pa rokām ielija viņa ķermenī. Un ne tikai — tā pieņēmās spēkā, kaut gan viņš stāvēja uz vielas. Vibrēja arī pati klints zem kājām, un drīz vien to sajuta arī pārējie.
— Kas, pie velna, tas varētu būt!.. — eksplodēja Vilkokss, pārliecies pār vadības pulti un arī pielicis plaukstas pie sienas. — Tai noteikti jābūt dobai… ierīce, par kuru runaja Tans…
Protams, ta bija tā pati iekārta, kas, pēc inženiera sakarnieka domām, varēja sacensties ar spēcīgāko Zemes skaitļojamo mašīnu. Un tā ne vien raidīja skaņu viļņus, kas bija uztverti «Karaliene», bet arī lika vibrēt pašai planētai! Bet kam gan kalpoja šī kolosālā enerģija un kāpēc? Un kāpēc apvidus mašīnas atmiņa to sūtīja cauri masīvajai klintij? Deins nepiekrita Ripām, ka nepareizi noregulēts mašīnas radars. Ja tā, tad taču daudz prātīgāk būtu uzstādīt autofiksatoru virzienā uz tuksnesi, uz nekurieni…
— Aiz tā visa kaut kas slēpjas… — murmināja Vilkokss, aptaustīdams akmens virsmu.
Bet Deinam bija skaidrs, ka astrogatoram neizdosies atklāt nevienu slepenu aizšaujamo. Viņš jau bija pārliecinājies par šādu pūļu veltīgumu, pārmeklēdams klints sienu gaišā dienā.
Kosti atspiedās pret apvidus mašīnas kāpurķēdi.
— Ja arī tā kādreiz te izgājusi cauri, tad pašreiz, šķiet, netaisās to darīt. Mēs nezinām, kā atrast ieeju. Te noderētu krietns lādiņš torlita.
— Lūk, to es saprotu, — iesaucās Rips. Viņš noliecās un aptaustīja sasodītās klints pamatni. — Kā tu domā, cik daudz torlīta vajadzētu?
Bet Vilkokss pakratīja galvu.
— Tā šādas lietas nedara. — Viņš pievērsās Kosti. — Pieslēdz savu radiotelefonu manējam, un palūkosimies, vai ar divkāršu jaudu nevaram sazināties ar «Karalieni».
Mehāniķis paklausīja.
— Iekārtas darbība pastiprinās, — brīdināja Deins, ar pirkstu galiem skaidri sajuzdams vibrāciju. — Vai jūs domājat izlauzties cauri traucējumiem, ser?
— Vārds vietā, — piekrita Vilkokss. — Bet traucējumi ir nepastāvīgi. Mēs varam pagaidīt pārtraukumu.
Rips un Mura atkal nostājās pie sienas. Vibrācija bija pārgājusi nepārtrauktā ritmā. Deins pagājās pa labi. Tur viņš atrada kadu stūri, kur šaurā ieleja turpinājās; līdz šim to bija slēpusi migla. Turēdams plaukstas pie klints, viņš virzījās tālāk un skaidri sajuta, ka vibrācija pastiprinās. Varbūt pēc taustes var atrast iekārtu? Par to derēja padomāt. Varbūt visiem atraisīt virves, kas viņus saistīja ar apvidus mašīnu, sasiet tās viena garā virvē un, turoties pie tās, pamēģinat pēc taustes aiziet iespējami tālāk uz ziemeļaustrumiem? Viņš devās atpakaļ un ziņoja Vilkoksam, izklāstīdams arī savu plānu.
— Redzēsim, ko teiks kapteinis, — atbildēja astro- gators.
Tagad, stāvot uz vietas drēgnajā miglā, viņus pārņēma vēsums. «Cik ilgi gan Vilkokss nodomājis šeit palikt,» prātoja Deins. Pieliekot plaukstas pie klints sienas, viņi juta, ka tāla enerģijas izlādēšanās vājinās, — tuvojās kārtējais klusuma brīdis. Vilkokss, vienu roku pielicis pie sienas un otrā turēdams mikrofonu, gatavojās pie pirmās iespējas iziet ēterā.
Kad klintī vairs nemanīja ne mazākās svārstības, Vilkokss sāka ātri runāt tirgoņu koda valodā, paziņodams uz kuģi par atklājumiem drupās.
Iestājās gaidu pilns klusums. Nevarēja zināt, vai ^Karaliene» uztvērusi pārraidi, lai gan jauda bija divkārt palielināta. Beidzot, cauri atmosfēras traucējumiem, viņi saņēma rīkojumu, ja vēlas, ātri izlūkot ieleju. Bet pēc stundas vajadzēja sākt atpakaļceļu uz kuģi.
Vilkoksam palīdzēja nokāpt, neveiklo mašīnu ar rokas vadību apgrieza, un autofiksatoru noregulēja pretējā virzienā. Pēc tam viņi no visām virvēm sasēja divas garas.
Deins, nenogaidījis pavēli — galu galā tā taču bija viņa ideja —, apsēja ap vidu vienu no virvēm, atstājot rokas brīvas. Otru virvi vienā mierā, nepievērsdams uzmanību Ripa protestiem, savā ziņā paņēma Kosti.
— Sākas atkal, — stāvēdams pie klints, paziņoja Mura.
Deins pielika kreiso plaukstu pie sienas un devās uz priekšu. Kosti sekoja viņam pa pēdām. Viņi ap- gaja ap stūri, kuru Deins bija atklājis, un devās tālāk pa ielejas turpinājumu, ko joprojām pildīja miglas vāli.
Bija skaidrs, ka līdz šejienei nav nokļuvušas nekādas apvidus mašīnas. Šaurais ceļš bija pilns klints atlūzu, kuras viņi pārvarēja, viens otram palīdzēdami. Viņiem ejot, vibrācija klintī pieauga spēkā.
